"when your bed is cold, and the sheep are at your door - i'll take you away"
Man pietrūkst tas laiks, kad rakstīju Tev vēstules, ļoti pietrūkst - šo sajūtu nevar ar ūdens glāzi noskalot vai "izrunāt" ar citiem un tur laikam ir tas āķis - es nevienam neko nespēju uzrakstīt tā, kā esmu radusi Tev, no sirds, paužot kaut kādu mazu krikumiņu iz dvēseles sajūtām, katru reizi atstājos kādu kriksīti starp maznozīmīgām frāzēm, tā atstājos daļiņu no sevis. Šīs sajūtas man jau sen kā apzinātas, tikai nebeidzu brīnīties, laiks plūst un šķiet, es vairs nespēju rast ceļu pie Tevis. Man šķiet, ka līkumi ir mainījušies, pa ceļam ir lieli akmeņaini aizsprosti, bet kā man gribas Tev tik daudz ko izstāstīt! Citreiz man šķiet, ir lietas, notikumi, sīkumi, īpašs saules staru spīdums, ar kuru es vēlos padalīties un Tu esi tas cilvēks, kam mana sirds ir gatava to visu ielikt plaukstās (šeit gan gribas ko rupjāku pateikt, tā paša "laika plūduma" iemesla dēļ). Es nezinu kā Tu ko uztver, es nezinu vai "laika plūduma" dēļ Tu varētu to uztvert - skaidrāk, varbūt pat man patīkamā veidā, ar pozitīvismu, ar atziņu, ka Tev tā visa ir pietrūcis - Tu esi vienmēr bijusi noslēpumaina šajā ziņā un man vienmēr ir gribējies atrast to zelta pavedienu, kuru taustot - Tevi atrast. Tu esi mans draugs un priekš manis Tu vēl joprojām esi tas cilvēks, kuram dienas beigās es vēlos kaut ko izstāstīt.

Uzrakstīta 2010. gada 27.novembrī (02:48)