Zini, sākumā es jutos vainīga. Es taču bija tā ļaunā un riebīgā, kas Tevi pametu.
Tad vainas sajūta pārauga žēlumā (jo Tev tā sāpēja). Un žēlums pretīgumā, jo manuprāt ir pretīgi redzēt vīrieti, kurš mazohistiski sāpina sevi un vēl kliedz "redz, kā es ciešu!".
Bet šobrīd domājot par Tevi manī ir tikai dusmas. Es atceros visādus sīkumus, kuriem atgrāk nepievērsu uzmanību un/vai piecietu un man ir dusmas gan uz sevi, gan uz Tevi.
Es ļoti, ļoti gribētu, kaut Tu man būtu vienaldzīgs un domas par Tevi būtu neitrālas.
Es jūtu ka man ir jāpiedod. Es jautāju "kā?" un saņēmu atbildi, lai aizlūdzu Dievu par Tevi, tā īsti un no sirds, tad viss būs pagājis un piedots. Šobrīd es to nespēju. Vnk nevaru.