Es pat nezinu, ko teikt, bet visvairāk man sāp tas, ka tu uz mani pat nepaskaties, nepasmaidi. Man pietrūkst tavs smaids, saproti? Jā, šodien man laikam palika žēl.
Tu vakar aizvakar skolā sēdēji līdz pieciem kopā ar E. un vēl veselu baru. Domā, ka es nezinu, ko tu dari? Mūsu skolā ziņas izplatās nenormālā ātrumā.
AkDievs, par ko es domāju?! Domāju, ka tu esi citādāks, bet izrādījies tāds pats. Bet pasaki, ko es izdarīju nepareizi? Man gribētos zināt. Man jau vakar no rīta skatoties spogulī bija stiklainas acis. Bļāviens, R., tu zini, ko tu izdarīji?
Patiesībā jau tu pats man to neesi pateicis, bet tu paziņoji, ka e stev vairs nepatīku man, ar kuru tev bija visas iespējas būt kopā, lai aizietu pie kādas, kurai patīk cits - šajā gadījumā R.Š. - pie kādas kurai tu visticamāk nepatīc un kura tavi visticamāk izmantos. Jā, es zinu skarbi vārdi, piedod.
Un man arī patīk, ka tu netabildi uz manām sms. Es arī tā māku. Laikam jau tie vārdi, svētdien, ka tu nevari sagaidīt, kad mani satiksi nebija patiesi, jo tu neesi runājis ar mani nujau 3 dienas.

Pat neliekas, ka tu gribētu būt tikai draugs man.

+
Un tagad, kad es tevi redzu skolā vai nu ar E. vai arī dikti saskumušu man paliek žēl. Nopietni, man nepatīk Tevi tādu redzēt.
Tas būs a little akward, ja būsim tikai draugi, lai gan tas laikam ir labāks variants par pašreizējo. Tu jau vari pagaidīt, kad man pāries. Tad, akd es tev tikšu pāri. Nu nez, pagājušo reizi ar N. man vajadzēja gandrīz četrus ar pusi mēnešus. Tad jau redzēs cik ilgu laiku man vajadzēs šoreiz.

Tu tiešām izskaties tā it kā nožēlotu. Kāpēc?