mans grēks un acuraugs.
Tu aizgāji un izslēdzās visas lampas, nodzisa visas sveces un uzgāzās ūdens spainis virsū visiem ugunskuriem manā dzīvē, atstājot mani tumsā un salā.
Un,izrādās,ka es tomēr nespēšu tikt galā,man apnicis staigāt vienai,ēst vienai,domāt vienai.bez Tevis es esmu viena starp bariem cilvēku.
Taču samierināties ar to, kā ir, liekas nepiedienīgi divdesmit gados, kad pasaule līdz kājai vaļā, jo jaunības kulta ārprāts visur durvis atgāzis, divdesmit gados, kad krūtis vēl nav jābāž aiz jostas un var atļauties visu pēc kārtas, jo jaunībā taču viss ir atļauts.
Un man nemaz negribas piedzerties un aizmirst,es gribu atcerēties Tevi pēc iespējas ilgāk,katru dienu,katru brīdi līdz pēdējai detaļai.
Un,ja es ellīgi stipri ticēšu,tad varbūt Tu nokritīsi no benķa,sadaudzīsi galvu un taisnā ceļā celsies un dosies uz manu ielu,lai pateiktu,ka es tomēr esmu pareizā meitene.
Bet pagaidām es turpināšu aiz slēgtām durvīm neslēpt savas kucēna acis,bet publikā ieslēgšu savu ledus skatienu un turēšu muti.
Kas zin,laiks,draudziņ,varbūt laiks manu līdz ūkai ieplēsto sirdi aiztambrorēs ciet.