Ne visam var vārdu vai nosaukumu dot.
Ceru kāds man iemācīs kā no jauna elpu vilkt,
Pat korķi virsū likdams, ietaupot,
Atradīsies sprauga, pa kuru tai izgarot.
Un vienalga būs iemesls, kam patiks mani siet,
Kaut vienam zem zvaigžņu sieta iet.
Šķiet tas izmisums, kas mani tā dur
Tava skatiena atspūlgu saskatīt tur?
Sev jautāju iemeslu, kas man acis pievērt liek,
Ja jau skaidri jūtu, izgaro, ne zied.
Kautkā aizņemties vai slepus sazagties
Es domāju tā atkal darīt rīt?
Piepeši jaunām domām vecās vīst,
Kas pat Tavām acīm liktu svīst.
Pat vienalga ja tas ir Pikačū,
Kas "Tai" mainīties liek,
Jo skaidri redzu krāsu kā tā zied.
Un ja izdodas kaut uz mirkli neelpot, paciesties
Var dzirdēt kā tā vienā tonī ar Tevi dzied.
Tu zini pat kā visām zvaigznēm reizē zemē krist,
Bet lai tas notiek labāk rīt.
Gribu to sajūtu sevī dziļi noskaņot,
Piedod ja pats vēl nemāku to dot.