Man Tev ir tik daudz kas sakāms. Par katru to reizi, kad tikāmies un katru nakti. Tu vēl esi pārāk bērnišķīgs. Pārāk naivs. Pārāk emocionāls. Pārāk jūtīgs. Pārāk pareizs. Pārāk greizsirdīgs. Pārāk, pārāk, pārāk..
Ak dievs, kā es Tevi par to ienīstu! Tu nespēj iedomāties! Es varētu skriet Tev pretī, atsisties pret krūtīm, sist ar dūrēm un raudāt Tev uz pleca. Man nav spēka ilgāk cīnīties. Arī manai pacietībai reiz ir pienācis gals. Tu raksti man vēstules, ka nespēj bez manis, bet tad, kad tiekamies, es neizjūtu neko citu, ka Tavu kautrīgo klusumu un greizsirdības lēkmes. Tiklīdz es iekāpju vilcienā, Tu raksti man īsziņas, ka jau ilgojies pēc manis. Pienāk nākamā reize un Tu mani pat nenoskūpsti. Es nevaru Tevi gaidīt mūžīgi.
Attiecības ir jākopj.
Tu mani nelaistīji - es novītu.
Un atkal esmu uzrakstījusi, bet nespēju pateikt visu, kas man Tev ir sakāms. Es nezinu, kad pienāks tas brīdis, kad es teikšu - mana vēstule ir gatava.

Atā, Murr.
Es vairs neko nevēlos par Tevi dzirdēt.