Nu jau pirmais sniegs ir uzsnidzis un citi jau paspējuši, ja ne īsti pilnībā izbaudīt uz laiku piemirstās sajūtas(pārsvarā gaidot rindā pie pacēlāja), tad vismaz ievilkt ķeksīti par sezonas sākumu.
Gribēju uzrakstīt par savu pieredzi, meklējot sniegu nedaudz ātrāk. Pirms aptuveni trīs nedēļām tika rīkots brauciens uz Kaunertāli (Austrijā, Tiroles apgabalā). Tā kā biju jau tur pabijusi pagājušā gada Janvārī, aptuveni zināju, ar ko rēķināties. Tas ir ledājs un augstums tiešām ir liels - augstākā virsotne ir 3712m, bet pacēlājs uzved līdz aptuveni līdz 3160m, slēpošanas sezona viņiem sākas krietni agrāk. Šī pasākuma organizētāji neieminējās par iespējamu sniega trūkumu un trašu nelietojamību, jo nebija ne mazākā pamata raizēties - sniegs tur esot, trases tiek regulāri koptas. Ar lidmašīnu + autobusu līdz turienei var nokļūt nepilnas dienas laikā, ar mašīnu/busiņu - pusotra līdz divas dienas. Iebraucot nelielajā kalnu pilsētiņā, apkārt bija tikko sācies rudens - zāle vēl zaļa, lapas dzeltenas. No rīta, gaidot skibusu, ja mugurā nebūtu snovborda apģērbs un blakus dēlis, nekas neliecinātu par to, ka pēc 50 minūšu brauciena augšup kalnos, varēs kāpt uz dēļa un tvert grūti aprakstāmās sajūtas. Pirmie, kas uz zemes nolaida, bija Siguldas snovborda skolas audzēkņi, kas ieradās agrāk - teica, ka ar sniegu tomēr esot pašvaki. Uzbraucot augšā, skatam pavērās tomēr diezgan jēdzīga trase. Varbūt ne kā ziemā, tomēr aptuveni kāds kilometrs trases bija ar sniegu. Zemāk nācās nolaisties, kad skatam parādījas sniega parks - akmeņu un smilšu čupu sajaukums. Ne miņas arī no bordekrosa trasēm. Nu ko, starp atbraucējiem tomēr bija cilvēki, kurus tik viegli neuzveikt - tika uzrakts viens bigairs un viens kikeris. Lietojami bija arī divi slaidi. Tā kā darīt tomēr bija visiem, kam nu kas patīk. Pirmā diena šķita cerīga, kaut arī ne pārāk ziemīga.
Nākamajā rītā izrādās visu nakti bija lijis. Paskats bija diezgan skumīgs - sniegs bija zaudējis krāsu un ik pa brīdim izveidojās ūdens peļķes. Izbraucams tomēr bija. Arī nākamajā dienā laiks neuzlabojās, kļuva tikai mitrāks. Bet trešajā dienā pēkšņi viss piesala. Lieki piebilst, ka trese bija kā slīpa, grubuļaina slidotava. Ar neasām kantīm braucot tā bija parodija par snovbordu. Kaut gan, trasi mēģināja uzlabot, cik vien bija austriešu spēkos. Cik ļoti pasliktinājās laika apstākļi, attiecīgi kritās garastāvoklis.
Pēc nedēļas aizbraucot, laiks tā arī nekļuva labāks. Lai gan vācu slēpošanas izlasēm tas neko daudz neuztrauca, tie trenējās kā traki.
Kopumā, lai arī negribas atzīt, braucienam nebija īpaši lielas jēgas. Kaut arī tā ir sava veida eksotika, domāju, ka izmaksas ir pietiekami lielas, lai cītīgi gaidītu īsto sniega sezonu un izbaudītu kilometriem garās trases, perfekti sakoptus sniega parkus un pūdera laukus, kuri, starpcitu, ziemā tur ir tiešām ideāli. Ir iespēja paņemt gidu un izbaudīt frīraidu, kas aizved uz viņam zināmiem laukiem. Bet nu, par visu to var būt drošs tikai īstā ziemā. Reizēm der tomēr padomāt divreiz un tad skriet sniega meklējumos.