sapņojam

ld:

biju Dzirkstītēs, slēpāmies no Viļa, kurš maniakāli gribēja dabūt cirvi. es slēpu cirvi, nesu brunču krokās paslēptu. tētis bija ļoti uztraucies. tad pēkšņi es stāvēju aiz mājas pie lielā oša, saule spoži spoži spīdēja acīs. es novilku Nameja gredzenu un sviedu suņiem kā kociņu. smējos. tētis sāpināts skatījās manī. gredzens bija viņa dāvana. es smējos, bet reizē jautāju, ko tas nozīmē, kāpēc es tā daru! tēva dāvanu, turklāt Nameja gredzenu aizsviest zālē - neiedomājami!!!!

pēc tam ilgi meklējām. atradu divus citus gredzenus, bet tie nebija mani. arī Nameja, bet savādāki. tad pēkšņi visa pļaviņa pilna gredzeniem, visur spīd sudrabs, bet manu neatrodam.

nesaprotu, ko tas varētu nozīmēt...

cannibalsmith:

Brīvdabas lomu spēle ar skojošām komandām: parastie (tērpušies kimono), stiklinieki (staigāja apkārt apkrāvušies ar kolbām un ar lurstrām galvā), trombonisti (staigāja apkārt ar pūšaminstrumentiem). Es sākumā biju pie parastajime, bet vēlāk pie stikliniekiem. Spēlē piedalījās arī vismaz viens jamaikietis. Aceros vēl scēnu, kur kaut kādi divi sīkie māģināju nošaut GMus ar melnā šaujampulvera pašdarinātām pistolēm, bet GM viņus strostēja un mācīja, kā tas pareizi jādara. Nē, nu pistolēs nebija ložu.

Tad reklāmas pauze, kur japāņi reklamē uzlejamos sporta laukumus. Ķipa ir kaut kāds laukums, izlej spaini tādas masas, un tā izklājas taisnstūra laukumā ar visām līnijām un pat sponsoru logo.

Tad es slidinājos kerzavikos pa deju zāli. Man mikrofona vads bija sapinies starp kājām un es ilgi viņu piņķerēju vaļā. Tad sapnis kļuva 60 gadu filmu kvalitātē (blāvākas krāsas, utml). Tad man bija jādzied ar vienu čubāru kāda dziesma. Un tagad jautrākais: viņš zināja vārdus, bet es nē! Tā nu es nodungoju līdzi. Režisors (nēģaris ar mikrofonfrizūru) bija sajūsmā.

Tad uzbruka ļaunie puiši, jo, kā izrādās, mani kerzaviki ir jet-boots! Tā nu viņi ielaužās, nošauj režisoru un pieprasa man tos jet-boots. Es ākstos:
"Kurus?"
"Nu tos, kas tev kājās!"
"Kur?"
"Netēlo muļķi!"
Tad es neatceros kā, bet izbēgu no viņiem un aizskrēju uzkalniņu. Sapņa grafika nomainījās atpakaļ. Uz uzkalniņa satiku Ģirtu, un viņš man sāk rādīt zilumus uz savas muguras. Un viņam lejas daļā mugurkauls bija tik izspiedies, ka man likās ka viņam ir aste! Un tad es pamodos. 9:00 am.

Edit: vēlāk mazgājot traukus no rīta, atcerējos, ka sapnī vēl pa starpām sagriezu plaukstu, un kā parasti šis ievainojums bija dīvains un īpaši riebīgs. Asiņošanas nebija, bet pats ievainojums kā tāda plaisa, ap kuru āda lobījās nost un akal gaļa apakšā utt. Un neviens no sapņu tēliem nevēlējās iedot kādu marles saiti.

josephine16:

heh, kārtējo reizi noslinkoju, tādēļ neko konkrēti neatceros no tā ko sapņoju... zinu tikai to, ka tas bija kautkas ļoti jauks. Kaut kas patīkams. Kaut kas, ko gribētos sapņot vislaik.
Kaut kas ar dziļo domu... tikai atkal palaidu garām iespēju noskaidrot, kas tā bija par dziļo domu... :D
Bet nekas, galvenais, ka tā īstā sajūta no sapņa vēl ir saglabājusies... :)