sapņojam

cannibalsmith:

Es eju pa kaut kādām šaurām, burģētām ieliņām, līdz nonāku ieliņā, kur patrulē mašīna, kas līdzīga Batman Begins braucamajam. Slēpjoties aiz stūra, izdomāju, ka, lai tiktu tālāk, mašīnu ir jāuzspridzina. Taču es nevaru paspēt nolikt mīnu ielinas vidū tā, lai mašīna nepamana. Tad izdomāju iemest to mīnu pa augšējo lūku salonā. Ieslēdzu mīnu un skrienu klāt. Izdzirdējuši mīnas taimera pīkstēšanu, braucēji pamet mašīnu un aizbēg. Bet īstenībā mīna ir paciņa Selgas cepumu (vaniļas). Es viņu atslēdzu, izņemot cepumus no iepakojuma. Mašīnas vadība dīvaina: stūres nav, ir tikai ātrumkloķis. Nez no kurienes blakus sēdeklī uzrodas mitrs čubārs ar tik vien kā dvieli ap gurniem. Esmu neizpratnē, kāpēc viņš man sēž tik tuvu! Uzlieku roku uz ātrumkloķa un mašīna sāk kustēties.
- Brokastis! - mani pamodina.

cannibalsmith:

sveetaa_seeta: man pēdējā laikā ir ļoti aprobežoti un viegli tulkojami sapņi. varbūt tāpēc, ka slimoju un ēdu daudz tablešu.

sapņoju, ka gribēju braukt uz saviem laukeim, bet zvanīju uldim zarembo, lai noskaidrotu, via viņš grib braukt līdzi. bet, ja negrib, vai mēs iesim dzert tēju pirms vai pēc manas lauku bruakšanas. (tieši vakar gribējām iet dzert tēju, un es aicināju raukt uz saviem laukiem)
tad vēl es skūpstījos ar ilzi klinšāni, jo tā ir bijis kaut kādā video ierakstā. tajā ierakstā gan ar ilzi klinšāni neskūpstījos es, bet gan anete konste. kamēr mēs tur skūpstījāmies, blakus sēdēja vineta birule. tad istabā ienāca mikus rutkovskis, kuram bija uzdauzīta acs, jo viņš ielauzās veikalā un stulbie apsargi viņam iesita. līva caune leca viņam virsū un vilka nost bikses. siksan bija zaļā krāsā un ar nelegurālu platumu.
atvainojos, ka šeit tik daudz personvārdu, bet viņi vienkārši tur bija.

Nez kāpēc Svētā Sēta datēja šo pukstu ar 2017. gadu. Tas čakarēja komūnas kalendāru, tāpēc izdzēsu oriģinālo pukstu un uztaisīju kopiju.

bestia:

braucu it kā uz vasaras darbu ārzemēs, taču atrodos kaut kur tepat lv robežās. beigās izrādās, ka esmu kaut kādā skolā, nezināmā pilsētā, kur ir šausmīgi kalnaini ceļi (tieši un tikai ceļi), kas ļoti daudz krustojas. sajūta tāda, ka viņi tur vienkārši uzzīmēti, kā tāda sašvīkāta lapa. dzīvojam mēs kojās, mums ir piešķirtas pāris lielas telpas, kur ir daudz apaļu gultu. noteikumi - katru nedēļu mēs guļam kopā ar kādu pretējā dzimuma pārstāvi, šāds noteikums tiek izskaidrots ar to, ka tā ar vairāk cilvēkiem sapazīšoties. tā saucamā skola ir dīvaina pagrabtelpa, kas stiepjas garumā kilometriem, zemi griesti, pustumsa un mitrs. ar pasniedzējiem tiek sadzerts un par mājas darbiem visu var sarunāt, tiesa, ar mazliet nepiedienīgu piedāvājumu uzklausīšanu. koju ārpuse izskatās ļoti līdzīgi mājām manā dzimtajā pusē - 4 blokmājas izvietotas kvadrātā, pa vidu pagalms. vienai mājai pirmā stāva logi ir kādas 5x lielāki par pārējiem, pa tiem brīvi pārvietojas cilvēki, skatoties pa logiem iekšā, tāda sajūta, ka skatās fotoaparāta filmiņu-negatīvu - visi pārvietojas pa kadriem, bet ne sekvencē, katrā nākamajā kadrā pilnīgi citi cilvēki. nākamajai mājai zem 1ā stāva balkona ir solārijs, kas arī darbojas, spiežu podziņas, lai palīdzētu uzstādīt to verķi uz 15min, bet man tas lāgā neizdodas, nevaru salasīt displeju. solārija pieskatītājs ir kāds ļotiļotiļoti apaļš puisis, kurš nākamajā dienā jau ir nometis svaru. turklāt viņš izskatās uz mata kā dziedātājs, kurš man, khm, nepatīkļoti. viņš uzreiz sameklē sev draudzeni, dīvaini ir arī viņa ēšanas paradumi, viņi ar draudzeni vienmēr ēd kopā, viņš dzer kaut kādas mērces un marinādes, ēd kartupeļu mizas ar kečupu, tikmēr draudzene ēd pašus kartupeļus (pēc sejas izteiksmes izskatās, ka piespiedu kārtā). ātri vien meitene uzbarojas, izskatās gan kā stāvoklī, bet tas tiek nomaskēts ar indiešu stila drēbēm. viņa izskatās nikna, nelaimīga, skumja un ku-kū vienlaicīgi. es nolemju, ka viss šitais ir pārāk aizdomīgi, tāpēc vairs nekontaktēšos ar nevienu un vispār braukšu mājās. pamodiens.

/piedodiet, ka tik haōtiski, attaisnojos ar to, ka tas viss bija šorīt.