sapņojam

tati:

Diezgan dīvaini, ka pārsvarā redzu sapņus, kuros viss notiek bijušajā dzīvesvietā vai arī pašā pirmajā skolā. Telpas paliek vecās, bet cilvēki mainās. Nenomaksātie zemapziņas parādi?

bestia:

pamatīgi noliku konduktōri (situ arī (?)) un pārliecināju visus tramvaja pasažierus (1 precējies pāris, mana draudzene), ka man ir absolūta taisnība par to, ka viņa nepietiekami labi pilda savus dienesta pienākumus (nenāk klāt un ar smaidu sejā neapkalpo). tas bija uz kaut kāda tilta gar ezeru, pie kura zemē esošie akmeņi caur manām brillēm izskatījās dikti sarkani, tādi kā rūsaini (mēs sajūsminājāmies).
kaut kad vēlāk līdz nāvei piekāvu mājkalpotāju, kas, pie tam, nebija mana. iemeslu neatceros - ups! viņa atgādināja lupatu lelli - bezmugurkaulnieku pēc tam, es gandrīz noticēju.
un puķainajos svārkos, deju solī virpuļoju mājup pa, šķiet, Tērbatas ielu. = manas nakts aktrakcijas.

jocīgi tas, ka pēc remonta mājās, sapņus redzu pilnīgi katru nakti. un vēl visus atceros pie tam.

bestia:

gadās arī palidot. parasti gan ar kādu palīglīdzekli, piemēram, koka sprunguli vai tml. pieķēros, ieskrienos un hopš! gaisā esmu. tā nu riņķoju ap bērziem savā sētā, citreiz lidoju no Jūrmalas uz Cēsīm (nez kāpēc tieši tā.. otrais Latvijas gals, kā nekā). however, sajūtas fatastiskas. :) bet tagad pie svarīgākā... pirms kāda laika atkal sapnī lidoju, tikai šoreiz bez jebkā rokās un, kas pats dīvainākais, ar kājām pa priekšu. nu, tā, uz muguras ir guļot. interesanti, kāpēc tāds pavērsiens. any thoughts?