sapņojam

tati:

Šonakt bija vasara. Biju savās vecajās mājās, kur dzīvoju līdz 12 gadiem. Mājā es paliku pa nakti ar vēl kādiem draugiem un vienu traku kaķi, kurš nenormāli gribēja tikt iekšā, bet mēs nelaidām to razbainieku iekšā. Kad pienāca rīts, mēs gājām ārā, jo spīdēja saule. Atverot durvis, tas trakais, mazais kaķis ieķērās un iekodās man rokā. Iekodās rokā tik spēcīgi un nelaida vaļā, ka pat dauzot visu kaķi+roku pret sienu, viņš nepalaidās. Tā kā parodiju filmās viņš tēloja dzīvnieku uzbrūkam sastingušā pozā [iekodies, maita]. Kautkā es no viņa atsvabinājos un devos tālāk uz veikalu. Gāju viena pati pa priekšu draugiem. Pēkšņi skatos, ka tas mūdzis man atkal seko. Nekādīgi traki nereaģēju, jo viņš neizskatījās tik trakoti draudīgs kā iepriekš. Sāka līt silts lietus ar smalkām lāsēm. Es apstājos zem veikala jumta un gaidīju, kad tas pāries. Atnāca arī draugi un kaķis. Stāvējām ar darugiem, kaķi un vietējiem zem jumta un skatījāmies, kā vējš nēsā lietu no vienas ielas puses uz otru. Ļoti skaisti izskatījās tas, kā lietus mētājās un svaidījās. Sajūtas bija pozitīvas.