likcepure:

Uldis taču ir tik vecs un neinformēts, ka iespējams kādreiz ir drāzis pats savu meitu.

pika:
Uldis ir pametis "Dienu" un kontaktu ar ārpasauli. Baumo, ka viņš vēl joprojām ir Liepājā.

merija_dzeina:
reiz man gadijās rudakam šaut mugurā, tiesa pats uzprasijās

sveetaa_seeta:
šodien devos pāri akmens tiltam un ieraudzīju, ka man pretī brauc ļoti foršs zelta vāģis. aizdomas par to, ka šāds vāģis varētu būt īstajam uldim, apstiprinājās, kad saņēmu vēstuli draugos no ulda, kas esot redzējis mani ejam pāri akmens tiltam tieši tad, kad viņš uzbraucis ar savu vāģi tur. tā kā nevienam citam nav redzēta tāda mašīna un viņam pašam tāda ir tikai viena, tad sanāk, ka mēs viens otru esam konstatējuši, bet nesatikāmies, jo bija atšķirīgi ātrumi. es gribēju tikai pateitk, ka viņa zelta vāģis ir tiešām foršs.

sveetaa_seeta:
Vakar vakarā speciāli kora debijas koncertam ir sacerēta kantāte "Mēs visi tur būsim".
Un basgitāristi vajag gan. Viena gan jau ir, bet vajadzēs kopumā desmit, jo spēlēts tiks bez elektrības un lai dabūtu to troksni ar akustiskiem instrumentiem, vajag daudz. Pagaidām ir zināms arī tas, ka vajadzēs sešdesmit četras flautistes. Kantātes noslēguma sadaļā ir tāda vieta, kur ar iepriekš paredzētajām sešdesmit divām nekas nebūs līdzēts.

sveetaa_seeta:
Tiek dibināti divi jauni kori - TIKMĒR un TĀPĒC KA.
Meklējam jaunus un talantīgus cilvēkus, kuri būtu gatavi dziedāt, kā arī kopā pavadīt neaizmirstamus mirkļus pie ūdenskritumiem un kalniem, kā arī ārzemēs.
Darba dunas imitētājus un tādus, kuriem piemīt tieksme diskriminēt apkārtējos ar absolūti nevajadzīgām zināšanām visdažādākajās jomās un savu pārspīlēti glīto izskatu, lūgums neatsaukties. Izskatīsim visus piedāvājumus. Pirmā noklausīšanās šosvētdien daugavmalā. Jādzied būs Rīga dimd un Kur tad tu nu biji, āzīti manu. Žūrijā būs arī Raimonds Pauls un Stings, kurš pēc sava neaizmirstamā koncerta Arēnā paliks Rīgā speciāli par godu mūsu koriem. Pār kalniem un lejām, šķirbām un izciļņiem - lai tālu mums skan!

sveetaa_seeta:
uldis vakar sava raidījuma laikā bija ieslēdzies studijā kopā ar dūdiņu. uldis raidījumu beidza ar pasaku. ļoti, ļoti žēl, ka uldis ēterā nerunā to, ko viņš runā, tā teikt, aizkadrā. tad "amēba" kļūtu par populārāk raidījumu ziemeļaustrumeiropā. viņš ar dejo. par roskildi viņš sen ir aizmirsis. starpcitu šogad roskidlē viņš ari gulēja ar savām forājām apakšbiksem, iztiepties margrietiņas pozā, un lepojās ar savām desu krellītēm.
ā, un vispār man liekas, ka īstākajiem rudaka faniem derētu noklausīties 9.jūlija raidījumu te http://www.radioswh.lv/swhrock/page.php?id=241 , jo tur ir uldis arī.

sveetaa_seeta:
uldis domā, ka ir amorāli pirkt un pārdot lietas, kas nākušas no zemes. tās vienkārši jāņem un jādod.

sveetaa_seeta:
roskildē uldis dziedāja dziesmas ar viļa plūdoņa vārdiem par to, ka debesis tiks pušu šķeltas. viņš zināja, ka viss nācis no pīšļiem un visam jāpaliek par pīšļiem. viņš redzēja, ka nāk pīšļu tante. viņš domāja, ka 1996. gads ir bijis pirms 10 gadiem, bet izrādās, ka pirms 20.

sveetaa_seeta:

šodien uldis pataustīja manus matus un teica,ka izskatās smuki, bet nepatīk aiztikt, jo tādi cieti un nedabīgi, sausi, labāk patīk, ja nav nekā matos iekšā. es viņam teicu, ka man vienkārši nepatīk, kā man izskatās taisni mati. viņš atzinās, ka pašam arī agrāk nemaz neesot paticis, kā viņam izskatās taisni mati, tāpēc ielicis ilgviļņus. bāc, ku žēl, ka toreiz nepazinu uldi.

sveetaa_seeta:
uldim šodien vārda svētki.

sveetaa_seeta:
vai Jūs ticēsiet, ja es teikšu, ka parīt uldis rudaks beigs divpadsmio klasi?

likcepure:
Sveiki. Mani sauc Uldis Rudaks. Man tikko palika 38, un kā zibens šautra mani pārņēma atklāsme, ka ir jāprecas. Mana dzīve līdz šim ir gājusi briks un braks - kā nevaldāms viesulis pa sausu mežu - atstādama aiz sevis neauglīgas stigas, bet nu es esmu pārliecināts, ka oficiāli ir jānoslēdz laulība ar cienīgu dāmu, jārada pēcnācēji un mierīgi jāsagaida vecumdienas, maigi lūkojoties mazbērnu rozā pēdiņās.

Tas bija it kā izspriests, atlika tik detaļa - kas būs šī laimīgā būtne. Es varbūt nebiju Dieva dāvana, bet pilnīgi zemē metams jau nu nekā. Es biju pazīstams žurnālists lielākajā dienas laikrakstā ar iespaidīgu paziņu loku. Es nepelnīju maz, bet manam dzīvesveidam tas varbūt bija mazliet nepietiekami, tāpēc piestrādāju par dj dažādos klubos. Citiem vārdiem - es esmu galīgi ok džeks ar pozitīva dīvaiņa slavu.

Tad es sāku domāt, kāda meitene būtu manu sapņu. Pēc dažu minūšu pārdomām atklāju, ka viņai vajag būt skaistai, krutai, bagātai, gudrai un stulbai reizē. Vai vismaz ar trim no šīm īpašībām. – Ķirsonam bija meita, tā neko- tipa, arī bagāta, bet papucis jau tur vienam dzīvi izčakarēja,- nodomāju pie sevis. Kas vēl? Domāju, domāju un neko labāku par "Ladybird" neizdomāju. - Pirmkārt, -es ieliku īkšķi plaukstā, - viņa ir tā neko. Proti, kaut kāda gada seksīgākā vai nu dziedātāja vai vispār Latvijas sieviete (tas vēl jānoskaidro, pie sevis noteicu), otrkārt - jauna (jo jaunas uzdzen asinis, noņurdēju), treškārt- es sacīju savam atspulgam spoguli - viņa ir mūziķe un uzķersies, ka es mūzikas žurnālists. Bet tad, es teicu caur bārdas putām, es viņu savaldzināšu ar vislabāko no Rudakiem, kuru viņa kaut reiz ir redzējusi vai dzirdējusi, un tad - es sastingu ar bārdas nazi virs rīkles – es viņu …pieradināšu. Un tad jau viss pēc vecā plāna. Un es nodzinu bardu.

Nākamajā dienā es piezvanīju Donam jeb Artūram Šingirejam, kurs jau diezzin kā 3 gadus dzīvoja kopā ar fabrikas biedreni Lily, kura, cik man bija zināms, bija "Ladybird" draudzene.

"Čau, Dons! Te Uldis!", es pūlējos izklausīties možs un draudzīgs. "Sauc mani par Artūru," - Dons īgni noņurdēja klausulē, un nezin kāpēc es atcerējos savu kritisko rakstu par viņa pēdējo albumu. "Nu?"

Viņš neizklausījās īpaši pretimnākošs, tāpēc es izmantoju savu parasto Karnegi gājienu.

"Klausies, es te kādas piecas reizes noklausījos tavu albumu un sapratu…es sapratu…" - es īsti neattapu, ko teikt, bet Dona jau krietni mundrākā balss "nu, nu? Ko tu saprati?" deva inspirējošo lādiņu manai domai. "Klau, kāpēc tu intervijā klusēji par to filozofiju, kas tavā albumā?"

Neliela pauze. "Filozofiju?" - Dona balsī pussekundi bija mulsums, kas ātri bija jau pārvarēts. "Nu, protams, filozofiju! Tu jau zini Uldi, ka es nemīlu pļāpāt par augstam lietām. Manu mūziku vai nu saprot, vai nu nesaprot." "Jā, jā", uzķēra Rudaks, "vai nu saprot vai nē - tā arī es uzrakstīšu." "Uzrakstīsi?" - brīnījās Dons, "bet tikko jau bija intervija." "Nekas, nekas! Ja kāds pasaka vai rada kaut ko gudru, citiem nesasniedzamu, tad vienmēr tam atradīsies vieta manās slejās." "Hmm… nu jā", Dons likās apmulsis. Šis likās arī īstais mirklis. "Paklau, Artūr, man te plānā ir intervēt "Ladybird". Nezini kādus interesantus faktus par viņu?" Dons, likās, nu jau ļoti gribēja palīdzēt. "Nu…viņa iet vingrot gandrīz katru dienu, tur, nu tur uz Dzirnavu ielas. Viņai garšo spageti un savā mūžā viņa ir izlasījusi vienu grāmatu – 'Mazais princis'". "Un kādi vīrieši viņai patīk?" - es piespiedu sevi iesmieties, it kā jokotu. "Nū… viņai patīk labi ģērbti, interesanti tipiņi, bet kuri māk taisīt arī naudu." - Dons to noteica tā, it kā to viņš teiktu cilvēkiem ik dienas. Bet es par to nedomāju - es biju uzzinājis pietiekami.

Nākamās dienas vakarā savā dārgākajā uzvalkā ierados vingrošanas zālē "Sport+". "Ladybird" vingrošanas laikus es uzzināju, pierunājot savu māsu piezvanīt uz zāli un izlikties par aizmāršīgu dziedātāju, kas aizmirsusi, cikos viņai šodien jābūt. "Jūs taču varat nākt kad vēlaties, jaunkundz," - norādīja laipna balss klausulē, "bet vai tad jūs nebūsiet kā parasti 20?". Māsa nolika klausuli. Pulksten 20:15, kad es jau biju iedzīvojies pirmajos sviedros uz velosipēda, zālē ienāca "Ladybird". Manai sejai pārskrēja karstuma vilnis - tā ir viņa, es čukstēju pie sevis, mana mīla. Viņa bija pati pilnība. Graciozi pārgājusi pāri zālei, viņa sāka iesildīties uz skriešanas celiņa. Viņas krūtis, kaut iespiestas stingrā krūšturī, seksīgi šūpojās soļu ritmā. Minūtes 15 es neko nedarīju, tikai paslepus viņu vēroju un prātā pārliku idejas, kā es varētu ar viņu iepazīties.

Viņa pienāca pati. "Čau, stipriniek!" Viņa bija pienākusi brīdī, kad ar speciālu vingrošanas ierīci mocīju muguras muskulatūru. "Čau," - es biju mazliet apmulsis, bet ātri atjēdzos un mīļi pasmaidīju. "Tu gadījumā neesi šitais te… "Dienas" žurnālists?" Viņas jautājuma intonācija vēstīja par pavērsienu, no kura Uldis baidījās. Ai, ja kas, tad vismaz ar viņu pārgulēšu, nodomāju, sajuzdams acumirklīgus sirdsapziņas pārmetumus. Prātā nāca neskaitāmas naktis un mīļākās, tukšums un vientulība, lauztas sirdis un sātana smiekli. "Hallo," - viņa dzidri iesmējās, atraudama mani atpakaļ realitātē, "ko tu tur aizdomājies? Tu taču esi Uldis Rudaks?" "Jā, tas esmu es," - teicu pēc iespējas vienkāršāk, "tu varbūt vēlies ar mani paēst makaronus kādā restorānā, es vel neesmu ēdis." "Makaronus!"- viņa sajūsmā iespiedzās. "Tev garšo makaroni?" "Mīļākais ēdiens," - es apstiprināju. "Un tev?" "Man arī! Hmm, tu jau man sāc patikt," viņa koķeti noteica, un man pārskrēja pāri skudriņas. Viss darbojas pēc plāna.

Uz ielas viņa daudz runāja, smējās un skraidīja kā maza meitene, priecādamās te par jaunajām zaļajām lapām , te pārnesdama kādu tārpiņu no trotuāra vidus zālītē. Es jutos kā iemīlējies vidusskolnieks un starojošām acīm klausījos viņas vervelēšanā. Viņa stāstīja par to, cik stulba ir "Jenny May", ka Linda Leen ir sučka, bet Lily nemākot dziedāt. Bet tas jau starp mums, viņa sazvērnieciski pamiedza man ar aci un nez kāpēc pārbrauca ar mēli pār savām pilnīgajām lūpām. Man pat liekas, ka man sacēlās.

Restorānā skanēja klusa mūzika, un "Ladybird" pēkšņi bija izdomājusi, ka viņai man jāsniedz intervija.

"Nu, ko tu gribi zināt?" - viņa jautri tarkšķēja. "Tatjana…" - es nopietni iesāku, bet viņa mani pārtrauca. "Sauc mani par Daci! Tatjana… tā mani sauca…mmm…kad es biju maza, tā mani sauca klases biedri, kad viņi mani pazemoja. Tatjana! Tatjana! Žviks pa seju. Tatjana! Krekls plīst! Ko tu, noticēji?" – viņa ieraudzīja manu satriekto seju. "A man viena kruta ideja - davai izdomājam kopā kādu krutu stāstu, kurā es, tipa, centrālā, a tu visu uzrakstīsi - visiem labi! A? Mēs taču tagad draugi. Mums abiem makaroni garšo!"

Tajā brīdī glīts oficiants atnesa divas kūpošas pastas bļodas, pārkaisītas ar sieru un izdekorētas ar olīvām.

"Nu tātad, teiksim…Ladybird izglābj vecenīti no āliņģa," - viņa uzvaroši paskatījās man acīs.

Es jau kļuvu gluži saērcināts. Viss bija ievirzījies neīstajās sliedēs un viņa gribēja mani izmantot kā žurnālistu un pie tam tik rupjā veidā.

"Kāds āliņģis maijā un kāda vēl fakin vecenīte?" – es teicu gana ironiski, bet viņa to pat nepamanīja. "Var jau arī – Ladybird pirmā uzkāpj Elbrusā…vai vienalga kur…" "Kāpēc pirmā?" - biju izbrīnījies. "A tāpēc, ka tur vesela grupa, bet es pirmā uzkāpu…un karogu uzliku…", viņa it kā aizsapņojās. "Zini, man vairs negaršo," es sabakstīju vēl gluži pilno makaronu šķīvi. "Un vispār, man jāiet, es biju aizmirsis… šo to…" "Tu jau aizej? Nu labi, stipriniek," viņa izmurrāja, "tiekamies zālē. Man vēl visādas idejas ir." "Kā, piemēram, Ladybird padzirda Somālijas trūkumcietējus vai izdala 1 000 000 'Mazā prinča' eksemplārus Laosā?" - es neslēpdams nicinājumu vilku glauno mēteli. "Oho! Tās arī labas idejas!" - viņa sita plaukstas. "'Mazais princis' ir vienīgā grāmata, ko mūžā esmu izlasījusi! Un es no tā nekaunos - grāmatas ir nelaimīgu prātu spēles. Tā teica vecais Rinpoche. Un es tam piekrītu. Bet 'Mazais princis' ir manas sutras, vēdas un bībele."

Viņa pēkšņi bija mainījusies. Nez pa kuru brīdi viņa bija nosēdusies lotosa pozā starp neizēstiem makarona šķīvjiem un skaļi teica citātus no prinča un lapsas dialogiem, beigās piemetinādama "jay, ekziperī!" Tas man jau bija par daudz. "Zini, ej pie Vanzoviča no 'Neatkarīgās'. Viņam arī ir idejas."

Pēc mēneša no ielūguma e-pastā es uzzināju, ka viņi precas.

sers_bezcers:

Stokholma īsumā - New Model Army solists, Salivana kungs, mūs ar drew pašrocīgi ierakstīja viesu sarakstā... salīdzinājumam - tas ir apmēram tā, it kā Roberts Smits savā viesu sarakstā ierakstītu Uldi Rudaku... un vēl pie tam visu laiku Uldi uztvertu kā vecu, labu draugu... lūk tā...

sveetaa_seeta:
"Man vakar ienāca prātā kruts sižets. Pēkšņi tirgū parādās kaut kur velns zina kādos pagrabos nejauši atrasts, piemēram, Džima Morisona ieraksta origināls, ko viņš pats pa šmigai kaut kur sešdesmito beigās padirsis. Dziesmas krutas pri krutas, tiek labi pārdotas un atradējs iedzīvojas milzu naudā, pēc tam kāds klausītājs atklāj, ka ierakstā vienā mirklī iezvanās mobilais telefons un saniknotie klausītāji, sapratuši, ka tas viltojums, iesūdz ieraksta atradēju tiesā, smagi piekauj, nodedzina māju ar visu origināllenti, ar beisbola nūjām sasit mašīnu... Pēc tam izrādās, ka mobilā telefona zvans kaut kā tur parādījies pārdzīšanas procesā no lentes uz digitālo formātu un tas tomēr nav bijis viltojums. Un visi klausītāji aiz kauna izdara kolektīvo pašnāvību..."

sveetaa_seeta:
atgādinu, ka uldis man apsolīja šodien plkst 22:00 būt savā raidījumā "amēba" radio NABA 89,2 FM. KLAUSĀMIES NOTEIKTI!

sveetaa_seeta:
Viņš ir bārdains vīrs, kurš gandrīz katru vakaru ienāk un ilgi sēž krodziņā, kam gar durvīm vakaros ļoti tuvu un ātri pabrauc tramvajs. Tās durvis ir ļoti bīstamas, ja pa tām izsperas sadusmojies apmeklētājs. Uz kādu apvainojies vai kāda aizvainots. Un tramvajs taču nezina, kad un kādā ātrumā kāds nāks... Kas nāk, tas beigts uz vietas - tramvajs aptur dusmas. Gan tam, kas nāca ārā, gan tam, kas palika pie galdiņa.
Bet Rainis tikai sēž un raksta. Tas nav tas Rainis, ko mēs zinām - sirms un plikgalvains. Politikā iejaukts, nāvei nolemts... 1929.gadā! Šis Rainis ir aptuveni trīsdesmit un piecus gadus vecs. Izskatās kā vecais Rainis tai vecumā. Viņš ilgi ir dzīvojis citur - netālu no benzīntanka, kur izkārtnē bija uzraksts "Degviela". Un citur rakstīt viņš nebūt nebija radis. Kad benzīntankos nomainījās uzraksti un parādījās Statoili, Lukoili un Viadas, Rainis palūdza vienu veco izkārtni "Degviela" un paņēma to līdzi uz krodziņu, kas atradās pavisam tuvu mājām. Gluži blakus. Tas labi, ka krodziņa saimnieki bija saprotoši ļaudis un ļāva viņam šo uzrakstu pielikt pie sienas. Lai būtu, kā ierasts, lai varētu turpinat rakstīt ar uzrakstu "Degviela" aiz muguras. Un Rainis turpināja rakstīt tikai tad, kad aizmugurē bija šis uzraksts "Degviela" un kad bija iedvesma. Pašlaik viņš varbūt kala plānus Zelta zirgam? Vai varbūt tieši otrādi - domāja par savu nākotnes cilvēka koncepciju? Šis Rainis dara visu to, ko vecais - tulko Faustu, kaļ plānus ķerties klāt kādam no Homēra eposiem, varbūt jau kuro reizi pārlasa Andreja Pumpura "Lāčplēsi"? Domā, ka kaut kādā brīdī taps arī luga "Uguns un nakts", vēlāk filma, varbūt rokopera? Atšķirība tāda, ka viņš tā arī nekļūs nevienam pazīstams, jo visu uzrakstīto sadedzinās krāsnī, ko vecajam Rainim liedza izdarīt kāda nejaušība, par ko vēsture klusē. Viņam vēlāk bija izdevīgi, ka to neviens neuzzina un Rainis nevienam arī nestāstīja.
Šovakar viņš ilgi nesēž - lēni pieceļas un iet. Rainim šovakar neviena rindiņa neiet no rokas. Rainis zina, ka viņš atnāks atkal rīt. Un varbūt kāds vēl piesēdīsies, patusēs ar viņu? Ko pajautās un kaut ko pastāstīs. Par nokusušo sniegu, varbūt pateiks priekšā, ka tas Antiņš? Tas, kurš Saulcerītei pakaļ jāja. Jau kuro reizi - atkal velti! Jo Saulcerīte tikai guļ un guļ. Un Rainis atkal sēž un domā. Par Spīdolu. Un varbūt mazliet Aspaziju piemin, kas citā krogā visiem liek domāt, ka viņa šeit sēž vienkārši tāpat? Un raksta to, kas nebūs vajadzīgs nevienam.
Būs vakars, kad pie Raiņa piesēdīsies iereibuši jaunieši un sāks viņu kaitināt. Atņems kladi, lasīs, smiesies, plēsīs lapas, dedzinās ar šķiltāvām un atkal smiesies. Rainis neko neteiks. Viņš zinās, ka pārējo sadedzinās pats.

sveetaa_seeta:
piektdien beidzot uldis būs atkal dzirdams radioviļņos "amēbā". tātad 22:00 89,2 FM.

sveetaa_seeta:
tātad uldim vakar bija dzimšanas diena. stulbi, ka nezinājām, ka pēdējais vilciens uz jaundubultiem satiekams pusdivpadsmitos rīgā, tad uldis būtu svinējis ar mums, bet citādi - ir dzirdētas runas, ka dzērumā pie stūres sēsties nedrīkst. uldim saules mūžu!

sveetaa_seeta:
esmu noilgojusies pēc ulda.