inese_tk:

mjā. nu šis bija ļoti savāds gads. man skan galvā teikums - "pīrāgam nabagam abi gali apdeguši". šim gadam pirmais gals bija apātiski apdedzis, otrais - dinamiski. pa vidu bija vasara. ļoti romantiska, tomēr arī mokoša vasara. es nesaprotu kā vienā gadā var notikt tik daudz, turklāt lielākoties huiņas (dārgie lasītāji, piedodiet, ka šogad tik daudz lamājos savā cibā, bet tas mazliet palīdz distancēties no tām huiņām. es ceru, ka man nākamgad nebūs vajadzības tik daudz lamāties). man kopumā gāja ritīgi grūti. BET - kā K teica - viņš neatceroties, kad es iepriekš esot likusies tik dzīva un man esot glovs, arī, kad es esot bēdīga. laikam jau labāk tā, nekā apātiskā numbnesā. un - diezgan daudz gāju uz končiem, teātri un klausījos mūziku un pēc savas iniciatīvas satikos ar cilvēkiem.
šogad nomainīju darbu, mira tuvinieki, zirgs lielāko gada daļu bija uz slimības lapas, netiku galā ar dārzu, klašoju ar māti (un brāli), dirsā ar finansēm, izšķīros un iemīlējos.
aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa


( mēnešu hailaiti )

inese_tk:

nedēļas hailaiti:
* Saldū saule riet apm 20 min vēlāk nekā Smiltenē. šajā gada laikā visai jūtama atšķirība;
* biju pie ex-vīramātes. lai gan otrās dienas vakarā jau jutos no viņas visai nogurusi, tāpat bija labāk nekā krietni īsāks laika sprīdis ar manu māti;
* no Saldus braucām uz Saļiku. māte, par spīti tam, ka teica, ka to nedarīs, sākusi tīrīt kaķu kaku īrnieces telpas. izrādās viņa pa šiem gadiem sahoardojusi neticamu daudzumu ar dažādām mērcēm (kečupi, bbq, tabasko utt., utjpr) - neatvērtos iepakojumos, daudziem jau pāris gadus beidzies termiņš;
* biju ballītē, kur it kā bija paredzēts noskatīt visus Harijus Poterus, bet tas īsti nenotika;
* kā kompensāciju par manis ganīšanu ~0.6 ruma reibumā, aizvedu bij.vīru uz Valm.baseina atpūtas zonu. bija pārāk daudz bļaujošu bērnu, bet ļoooti sen nebiju bijusi pirtī. bija labi;
* joprojām nespējam izvēlēties un nopirkt dīvānu;
* runājām ar I. par šķiršanos, ko varbūt runāsim arī viņas podkāstā;
* uz ikgadējo kursabiedru tikšanos bijām veselas septiņas! sen tā nebija bijis. piem, pag.gad ieradās tikai 2 (un neviena no tām nebiju es);
* cilvēki sāka čupām sūtīt Olu video, kurā ir skrīnšots no Žildes, ka Līgas pH3 sākotnēji bijis plānots nominēt ZM, bet tad nomainītas pret Skribinsku;
* aktīvāk pievērsos Rīgas Minku izstādes un Difūzijas konča organizēšanai. jums noteikti jānāk;
* vispār nesatiku zirgu :(

mr_brightside:
Vispār diezgan traki apzināties, ka Cibā sāku rakstīt pirms 20 gadiem. Varbūt jāatsāk?

inese_tk:

nedēļas hailaiti:
šī tiešām bija tumša nedēļa
1d Līgas netika nominētas ZM. es gan heitoju ZM un mēs kopumā ilgi argumentējām kāpēc labāk nesniegt, bet mēs nekad (t.i. 7 vai 8 reizes) neesam dabūjušas kākāef piķi. likās, ka moš iespēja pievienot kādam nākotnes projektam rindiņu "zm nominācija", varbūt varētu palīdzēt;
2d un 3d bija vnk random pelēkas un sūdīgas dienas. naktīs svīdu un skatījos mokošus sapņus;
4d atcēlās Valmiermuižas treniņš - t.i. apmēram vienīgais garantētā prieka avots. vakarā braucu uz "Sniega dzirksteļu" pirmizrādi. man so so. paliku pēc tam arī drusku uz ballīti. tik ilgi nevarēju saņemties braukt mājās, ka no konča BAL atnāca bij.vīrs un bija ar mieru neplānoti braukt ar mani mājās.
5d dienas pirmajā pusē tirdziņa uzbūve, tad VM darbinieku ZSV. laimes akā izvilku 30 EUR dāvanu karti veikalā Austris. visu dienu, viena pēc otras nāca ziņas - K nedabūja kākāef stipendiju, biedrība nedabūja piķi ne SIF projektā, ne kākāef NVO konkursā. etnofests dabūja kaut kādus grašus, bet vismaz kaut kas. konstatēju, ka telefonam atkal nedarbojas nfc lasītājs (2x jau esmu nesusi šo remontēt, nebija arī lēti) + viņu pēkšņi vairs neatpazīst škoda - attiecīgi nevaru braucot klausīties mūziku. no darba ZSV nesos uz Rīgu, uz Kl dzd ballīti, kura bija tāds kā mini, Kl veltīts survival kits, kas notika pagrabā, kur pirms tam bija bijusi taksidermijas darbnīca (viss bija izvākts) un, kurā bija izstādīti Kl draugu mākslas darbi, tai skaitā manējais. kopumā nenožēloju, ka aizbraucu, bet tiklīdz beidzās oficiālā sadaļa un sākās saviesīgā, es sapratu, ka vispār nespēju ne ar vienu komunicēt, lai gan tur bija tikai šaurs loks ar labi pazīstamiem un draudzīgiem cilvēkiem. kāpu mašīnā, braucu mājās. nebija viegli, jo brīžiem bija kaut kāda necaurredzama sniega vētra.
6d bija 14h darbdiena - tirdziņš (attiecīgi puse dienas pa āru) un danču vakars. drausmīgi pārguru, nosalu, sākās mēnešreizes, atbraucu mājās, mājās bija auksts un nekurināts, malka nebija sanesta. gāju uz šķūni un nevarēju atslēgt durvis. slēdzene ir kādus 100 gadus veca un mēdz ķerties, bet es it kā parasti protu ar viņu sarunāt. šoreiz totāli nesanāca. apraudājos, sajutos drausmīgi vientuļi un nespējīgi par sevi parūpēties. uzpīpēju. gāju mēģināt vēl. beigās dabūju vaļā un iekurināju krāsni. Mārtiņš atrakstīja, ka es pēdējā laikā liekoties depresīva. nezinu kā viņš to nolasījis, jo tikušies kādu brīdi neesam, tikai apmainījušies ar dažām ziņām par Šopenhaueru. kkad naktī no konča pārradās bij.vīrs.
7dien beidzot izgulējos. aizbraucu uz stalli. viss drausmīgi pelēks un dubļains. likās, ka zirgs priecājas mani redzēt. beidzot nomazgāju viņam dibenu un uzkāpu tāpat bez segliem iziet mazu līkumiņu. rikšos likās, ka varbūt viegli pieklibo ar labo priekškāju. bļe. pēc tam braucu mājās un pa ceļam atkal apraudājos - pati nezinu par ko. atbraucu vēl raudoša. pārģērbos un bij.vīrs aizveda mani uz Niedrāju. bija jau tumšs, apgājām apkārt un es ielīdu ūdenī. tas laikam ir labākais, kas ar mani šonedēļ notika. drusku atlaida trauksmi un man uzradās mazliet enerģija un interese par dzīvi un ziemassvētkiem. sāku rosīties pa māju, rakņājos pa pārtikas skapīti. vispirms konstatēju, ka indijas rieksti ir pilni ar kožu kāpuriem. un tad mani ļoti pārbiedēja pele, kura izleca no skapīša man virsū (man nav bail no pelēm, es sabijos no tā, ka man pēkšņi kaut kas nesaprotams lec virsū). beidzot mazliet uzziemassvētkojām māju - ar egļu zariem vāzē un lampiņām.

inese_tk:

Viss liekas nepareizi un es pati jūtos nepareiza. Un vāja un apdraudēta. Daudz trauksmes. Pagājšnedēļ ļoti sadirsos ar savu iekšējo pieaugušo. Viņš mani “piečakarēja”. Tāpēc nespēju viņam šobrīd uzticēties. Bet bez iekšējā pieaugušā nav iekšējās drošības sajūtas. Akūti gribas kaut kādu atbalstošu ārējo drošības sajūtu. Bet nav. Un es jūtos nepareiza un nejūtos pelnījusi. Un dusmojos uz sevi, ka tā jūtos - nepareiza, vāja, trauksmaina un nepelnījusi un vēl sadirsusies ar iekšējo pieaugušo. Un dusmojos uz sevi, par to, ka dusmojos uz sevi.
Negribas būt vienai, jo liekas, ka tā grimstu dziļāk kaut kādā pelēkā voidā. Bet komunicēt arī negribas - man nav vispār nekāda outputa. Gribas bēgt un pazust un nebūt, bet ar sajūtu, ka kāds mani tomēr meklēs un atradīs un es būšu drošībā. Bet kurš gan?
Vajadzētu salabt un atgūt ticību savam iekšējam pieaugušajam, droši vien tas ir reālistiskākais risinājums. Bet šķiet tik neiespējami. Viņš pieļāva, ka esmu ievainojama un arī tieku ievainota. Un viņa loģika un mēģinājumi mani nomierināt izrādījās meli un muļķības. Man negribas ar viņu runāt. Kaut kādai ļoti lielai un senai vātij ir norauta krevele un rētaudi. Apakšā izrādās ir trauksmes nekroze un strutas. Teorētiski - iespēja iztīrīt un sadziedēt, bet es nejūtu sevī kapacitāti tam, man nekā nav. Un paralēli jau visu laiku notiek arī visa pārējā dzīve, kurai man jau nebija kapacitātes vēl pirms šīs iekšējās drāmas.
Par daudz tumsas. Tumšākā nedēļa gadā. Es nesaprotu, uz kuru pusi ir izeja. Tāda vispār ir? Es vispār neko nesaprotu. Viss ir nepareizi.