Visās pasaules valodās mēdz sacīt apmēram vienādi – ko acis neredz, par to sirds klusē. Es apgalvoju, ka nav lielākas aplamības par šo. Jūtas, ko cenšamies apspiest vai aizmirst ir jo tuvākas sirdij, jo tālāk to cēlonis. Svešumā visniecīgākās atmiņas par dzimto pusi mēs glabājam kā zeltu. Tālu prom no mīļotā cilvēka mēs ik pretimnācējā saskatām viņa vaibstus.

P.Koelju