Ar ausi, pakļautu zemei, viņš sajuta trokšņus tās vēderā, zemes sirds dunu un zemes gāzes, un tādu kā urbuļošanu, un tādas kā lēnas konvulsijas vai bērniņa kustēšanos,- tālu, vēl ļoti tālu, kā atbalsis tam, kas notika viņā pašā; var jau būt, ka tās bija viņa gāzes un viņa sirds, un šalkoņa viņa paša ausīs, reizēm tik grūti bija atšķirt sevi no pasaules.

Ja tev ir lemts kaut ko piedzīvot, tu to piedzīvosi, viņš teica. Lai arī nekad nesapratīsi, kāda velna pēc.

[...]bet viņa apziņa, eksplodējot miesai un zilām plīša lupatām griežoties pa gaisu, apziņa dīvainā kārtā palika neskarta, koncentrēta kādā punktā, tā vēl vienmēr bija vienkopus un vesela, un tik vien viņš paguva pirms atmošanās patiesās šausmās nodomāt- nolādēts, pie velna, vai tiešām es esmu mūžīgs?

Viss ko tu vari darīt-censties neatstāt sāpīgus nospiedumus otrā. Kādā sievietē. Vai vīrietī. Vai bērnā. Nekusties. Neastāj pēdas. Jo beigās tik un tā busi viens un sev nepazīstams.