Dž. Fiča "Uzgleznot melnā"
"Kā cilvēki to spēj izturēt? Mosties ik rītu, dzīvot katram savu dzīvi? Kamēr Dievs izvēlas citu pēc cita kā ķīniešu vecmāmiņa krabjus lielveikala izlietnē. "

"Saka jau, ka narkotikas neesot nekāda prātīgā atbilde, bet tad jāprasa, kāds ir jautājums?"

"[...] gribējās tam pateikt, ka mīlestības dēļ cilvēki dzīvo, reizēm pat mirst. Mīlestība nebija ķirsis šokolādē, kam var nokost pusi, atlikumu iemetot atpakaļ kārbā."

"Nāve ir vienaldzīga pret seksu, mīlestību, cilvēku vājībām."

"Tāds maigums nedrīkstēja turpināties pārlieku ilgi. Tādam skaistumam nav lemts saules mūžs. Tas nebija atļauts. Tiek dota iespēja nobaudīt tikai drusciņu, pietiekami, lai uzzinātu, ko nozīmē pilnība, pēc tam liekot par to maksāt visu atlikušo mūžu.
Gluži kā tam puisim, ko piekala pie klints, jo viņš bija nozadzis uguni. Dievi sūtija ērgli, kas ik dienas līdz mūža galam attlaidās knābāt viņa aknas. Cilvēks maksā par katru skaistuma sekundi, ko pamanījies nozagt."

"Un nāve, saritinājusies kanoliņā, gulēja tumsā starp sāpēm un izpratni."

"[..] Pena sēž pretī, mirkšķina acis un nesaprot, ko tas nozīmē-staigāt apkārt ar milzīgu, melnu caurumu krūtīs, no kura ar visām saknēm ir izrauta sirds."