Par vientulību.
Ieslēdzu gaismu visās istabās. Mana draudzene Vientulība skumji pasmaida un lūdz jau astoto tējas krūzi pēc kārtas. Nodrebinos un cieši ietinos savā jakā. Nez no kurienes savu astoto galvu ir pabāzis vēsuma pūķis. Draugiem taču vajadzētu izdalīt ķermeņa un sirds siltumu, bet pēc Vientulības apmeklējumiem jūtu, it kā manai kājai būtu pieskārusies ķirzakas aste. Mana draudzene ir kā gludena čūska. Bet tas nekas - es neatlaidīgi turpinu viņu ielūgt uz tēju.

/ I.Goldgrēbere "Vērojumi" /