Es atkal speršu soļus nebeidzamajā ikdienībā. Tajā ir man atvēlētā vieta.
[..]
Lai nu kā, šķiet, vairs nekad nespēšu atgriezties savā agrākajā ES. Rītdienai iestājoties, es būšu citāds. Bet apkārtējie ļaudis laikam nemaz nepamanīs, ka [..] pārbraukusī persona vairs nav tāda, kāda bija pirms aizbraukšanas. Jo ārēji nekas nav mainījies. Un tomēr manī kaut kas ir gājis bojā, nodedzis līdz pašiem pamatiem. Kaut kur līst asinis. Kāds, varbūt kaut kas, uz visiem laikiem ir izgājis no manis. Galvu nokāris, ne vārdu nesakot. Durvis tiek atvērtas, durvis tiek aizvērtas. Gaisma izdzēsta. Šī diena ir mana pēdējā. Tas ir mans pēdējais saulriets. Uzausīs rīta gaisma, un vairs nebūs mana tagadējā ES. Šajā ķermenī būs pavisam cits cilvēks.
/H.Murakami "Mīļotais Sputniks"/