A kā tad ar pieķeršanos dzīvei? Dzīvojam tak sociālā iekārtā un tā ir ikdiena. Tādas meditatīvas domas ļoti patīk, tajās ir kaut kas no labestīgā, rāmā. Bet tikai tikmēr, kamēr kaut kur nav jāpaspēj, jāuzņemas atbildība, jāpalīdz kādam, pārvarot kaut ko un jāsaprot, ka nevari. Tad šīs domas sāk izskatīties pēc vārsmām jaukai novakarītei un pozas, aiz kuras paslēpt īsto seju.