Pasaka par jaunu prieku!
Autors: Artūrs Kaļva



Reiz uz kādas necilas galaktikas tās nostūrī pastāvēja kāda planēta. Planēta bija ļoti maza, un viņā mitinājās kādas īpatnējas, skumjas būtnes. Šīs būtnes bija līdzīgas mūsdienu cilvēkiem, tikai krietni gudrākas un veiklākas, un visas dzīvoja daudzdzīvokļu mājās, debesskrāpjos. Šo mazo būtņu mazajā planētā mitinājās neticami daudz, bet visi dzīvoja draudzīgi un vienmēr palīdzēja cits citam.


Kādā ļoti saulainā dienā, kad likās, ka ir sācies kosmiskais pavasaris, spīdēja saulīte, plauka dažādi augi, pamodās visa dzīvnieku pasaule, šīs planētas Galvenajam pienāca ziņa no tiem, kas apsargāja planētu. Ziņojumā bija teikts, ka planētu vēlas pievienot sev kāda varena planēta, viena no lielākajām visā galaktikā. Tas bija tādēļ, ka mazā planēta atradās uz robežas no vienas uz citu galaktiku. Protams, panika bija liela, bet Galvenais jau sāka domāt, kā cīnīties, kā pasargāt savējo un savējos. Drīz pirmajai sekoja jauna ziņa, ka mazo planētu tajā pašā laikā grib pakļaut citas galaktikas vēl varenāka valsts. Kad ziņa izplatījās sabiedrībā, visi apklusa, un jaunā panikas viļņa iespaidā iestājās visiem iedzīvotājiem vēl briesmīgāks šoka brīdis. Galvenais, nenoliecis galvu, domāja, ko lai dara, un sāka plānot, kā padzīt (pat tuvumā nepielaist!) svešiniekus. Protams, domas bija visdažādākās, bet likās, ka nekas nevar glābt. Bezcerībā un izmisumā Galvenais aizvadīja daudzus mirkļus. Pagāja viena diena, pagāja otra, un...atskanēja uzbrukuma fanfaras (pašā trešās dienas rītausmā), katrs pašpārliecinātais iekarotājkaraspēks no citas puses tuvojās, iecerējis pirmais pakļaut mazās planētiņas garīgi novārdzinātos un pavisam bēdīgos pilsoņus un viņu Galveno. Jau likās - cauri ir, nu būs mūžīgā vergošana. Kā ar zibens spērienu kādā brīdī tauta „pamodās no šoka” un saķērās rokās. Visi kā viens izveidoja milzīgu cilvēku ceļu, radot priekšstatu, ka viņi ir viens par visiem, visi - par vienu. Protams, spārnoja ticība, ka viņus, vienotus un pārliecinātus, neuzveiks. Vai tā bijā? Abas lielās planētas no dažādām galaktikām ieraudzīja šo satriecošo skatu no augšas. Viņi apjuka, pat nezināja, ko lai dara, un nolēma, ka mazo, sparīgo, apbrīnojami pārdrošo un vienoto planētu neaiztiks. Visi bija laimīgi, dīvainākais - šo dienu pasludināja par Jaunā Prieka dienu, piešķirot tai sarkanās krāsas statusu kalendārā (viena brīvdiena vairāk!) - visi varēja atpūsties, pavadīt laiku ar ģimeni. Nozuda skumju vaibsti no sejām...


Lūk, tā! Kad visi ir vienoti, tad spēj paveikt nereālo un šķietami neiespējamo, iegūstot Jaunu Prieku.