pasaka no 80tajā gadā dzimuša lidostas elektriķa.


Dullais Jurītis dzīvoja viens pats mazā mājiņā meža vidū un bija patiešām īsts cūka. Viņš nekad pats nemazgājās un nemazgāja arī traukus. Ja mūsu varonis kādreiz sadūšojās kaut ko izvārīt (parasti tās bija rūgtās sēnes cūcenes), tad ēda pa tiešo no visa katla. Pārsvarā gan viņš visu ēda zaļu, tādu, kāds tas ir. Un ēda vispār tikai tad, kad bija galīgā badā, jo citādi viņam bija slinkums. Mājdzīvnieku Jurītim nebija, jo tie nevarēja izturēt cūcību un bēga projām vai nobeidzās.
Zeķes un palagus Juris nemazgāja principā, bet lietoja tik ilgi, kamēr tie salūza, un tad devās uz pilsētu, lai nopirktu jaunus. Blaktis un blusas viņam nekoda, jo vairījās no Jura midzeņa, tāpat kā viss dzīvais.
Dienas mūsu varonis pavadīja, gulēdams migā un blenzdams sienas baļķos. Kādreiz, ja sametās auksti, viņš uzmeta plecos vateni, paņēma bisi un gāja klaiņot pa mežu. Tas tiešām bija briesmīgi – Juris šāva uz visu, kas kustas, pat uz dzeņiem, vardēm un tauriņiem, jo viņam iekšā bija kaut kāds naids. Runāja, ka reizēm viņš nokniebjot arī pa cilvēkam.
Apmēram reizi mēnesī Dullais Jurītis devās uz pilsētu, lai nopirktu munīciju un šņabi. Nauda Jurim bija, jo viņš šantažēja kādu augsti stāvošu personu, kuru bija pārsteidzis mežā kopā ar mīļāko. No kā Jurītis bija pārticis iepriekš, neviens nezināja.
Dzērumā mūsu varonis kļuva pavisam nevaldāms. Kā viņš vēl nebija nonācis cietumā vai trakonamā, tiešām brīnums. Labi, ka ālēšanās pārsvarā notika tālu no apdzīvotām vietām – sēņotāji reizēm atrada kādu sakropļotu dzīvnieku vai priedi ar nobrāztu mizu. Kā varas orgāni pacieta šo nelieti? Nezinu, laikam viņi rīkojās pēc principa – kā sak, sūds mazāk smird, ja to nekustina.
Lūk, tā mūsu Juris dzīvoja – netīrs, nodzēries un vientuļš. Vai viņš bija laimīgs, vai ne, grūti pateikt. Visticamāk, ka viņam bija vienalga.


Kā jau jūs, draugi, nojaušat, mežs, kurā dzīvoja Jurītis, nebija nekāds parastais, bet gan brīnumainais pasaku mežs, līdzīgs kā Pokaiņos, tikai tajā nelaida tūristus, jo tajā dzīvoja Dullais Jurītis. Protams, šeit dzīvoja arī daudz labo rūķīšu un balto tēvu, taču tie visi bija aizgājuši pagrīdē pēc Jura parādīšanās. Sākumā gan rūķīši mēģināja negantnieku vest pie prāta; pats viedākais vaidelotis centās enerģētiski attīrīt Jurīša čakru (protams, pa gabalu), taču cieta neveiksmi. Čakra bija tik melna, ka iztukšotais vaidelotis pēc tam gulēja uz gultas divas nedēļas. Un, kad kāds no krīviem dabūja dibenā renkuļus, vīriņi labajiem nodomiem atmeta ar roku.
Pa to laiku mežā atmodās tumšie spēki. Visnešpetnākie no tiem pat apmetās Jurīša viensētā – kāda Kikimora, kas, pēc ļaunās enerģijas vadīdamies, bija ienākusi tālu no austrumiem, iemājoja krāsnī, bet kāds ūdens nešķīstenis, vārdā Vihuhols, iemetās šmucspainī.


Kādā saulainā rudens dienā princese un viņas iemīļotais, grāfs Onorē, devās izjādē pa mežu. Kas var būt jaukāks par dzestro, zelta lapās tērpto klusumu? Šādas tikšanās ar dabu apskaidro mūsu dvēseles, un aizven pēc tām mēs jūtamies gana droši un spēcīgi, lai atkal uzņemtos ikdienas rūpes un steigu.
Uz meža takas viņi pārsteidza briežu māti, un brašais Onorē, būdams kaislīgs mednieks, metās to vajāt un nozuda biezoknī. „Tāds jau viņš man ir,” draugu velti izmeklējusies, princese noteica. „Nekas, gan jau mājās viòš būs priekšā pirmais,” un, daudz nebēdājot, aizrikšoja uz sava baltā zirga pa meža celiņu.
Sāka jau krēslot, kad princesei šķita, ka zem egļu tumšajiem vainagiem pazib dīvainas ēnas. Viņa nebija no bailīgām meitenēm, tomēr sirdij uzmācās tādas kā neizskaidrojamas baismas... Un tad viņa izjāja nelielā laucītē un ieraudzīja vatenī tērptu stāvu...


Putru bija ievārījuši baltie tēvi ar saviem labajiem nodomiem.
Te man mazliet jāatkāpjas un nedaudz sīkāk jāapskata grāfa Onorē personība.
Grāfs bija skaists, izdarīgs un naudīgs jauns cilvēks, un princese to patiesi mīlēja. Taču viņa ne tuvu nezināja visu patiesību par Onorē dzīvesveidu – un tajā bija arī savas tumšās puses.
Jāteic, ka Onorē visumā piekopa izlaidīgu dzīvi, bet savu peļņu guva no daudzajiem viņam piederošajiem kazino un bordeļiem. Šeit allaž sabrauca daudz dažādu iznireļu no malu malām un spēlēja kārtis, censdamies viens otru apšmaukt. Vecais, podagras mocītais princeses tētiņš karalis bija kārtīs paspēlējis puskaraļvalsti, un Onorē kā atlīdzību tagad centās no viņa izspiest princesi.
Baltajiem tēviem bija zobs uz Onorē jau kopš tā laika, kad viņš atvēra bordeli pie Burtnieku ezera. Turklāt princesīte bija tik jauka, ka vecīši nolēma neļaut viņai sapīties ar šo šarlatānu. Ar lielām pūlēm viņiem izdevās pielauzt veco laumu, lai tā pārvēršas briežu mātē, ievilina grāfu purvā un tur dod viņam labu mācību! Sacīts – darīts!
Taču, vajādami grāfu, vecīši tā iekarsa, ka gluži aizmirsa princesi... To, ka viņa kritīs Dullā Jurīša nagos, baltie vīriņi nebija redzējuši pat ļaunākajos murgos (ja viņiem tādi vispār rādās). Cietuši kārtējo fiasko, vecīši galīgi sašļuka. Savukārt vecā lauma cauru nakti mocīja grāfu pa purvu.
Otrā rītā, slapjš un noguris, Onorē atgriezās pilī un konstatēja, ka princese ir pazudusi. Viņš nekavējoties sasauca savus junkurus un metās pa princeses pēdām, jo zināja, ka šajā mežā jokot nedrīkst.
Drīz vien viņi nonāca nelielā laucītē un redzēja, ka šeit notikusi cīņa ne uz dzīvību, bet nāvi – krūmi aplauzīti, kūdrā izkārpītas bedres, blakus mazajiem princeses zābaciņiem bija redzamas lielas šķību kirzas zābaku pēdas. Asiņu gan nekur nemanīja.
Tad Onorē deva pavēli griezties atpakaļ. Jo, redziet, savā būtībā grāfs bija gļēvulis – viņš bija norūpējies par savu smalko pakaļu. Pilī viņi pastāstīja, ka princese pazudusi bez pēdām.
Kad izplatījās ziņa par princeses pazušanu, visa tauta sēroja. Vecais, podagras mocītais princeses tētiņš galīgi sašvaka. Taču visvairāk nokreņķējies bija kāds mežsargs.
Viņš bija labs puisis, allaž čakls un izpaldzīgs. Visi to mīlēja. Pat koku zagļi un malu mednieki nodūra acis, kad viņš tiem rakstīja protokolu. Zvēri no mežsarga nebaidījās, jo viņš nedarīja tiem pāri, bet koki viņam lika zaru uz pleca un, lapām čaukstot, sveicināja. Arī baltie tēvi šo mežsargu pieminēja ar labu vārdu, jo, redziet, brīnumainais pasaku mežs atradās viņa apgaitā.
Pusgadu atpakaļ, agri pavasarī, mežsargs stādīja priedītes klusā meža nogabalā. Saule laidās uz rietu, melnais strazds svilpoja egles galotnē, un mežsargs bija piesēdis uz celma mazliet atvilkt elpu, kad izdzirda kādu tuvojamies. „Kas gan te ko varētu meklēt?”, viņš prātoja, līdz ieraudzīja no biezokņa izjājam princesi uz viņas baltā zirga.
Viņa jautāja tuvāko ceļu līdz pilij, un mežsargs viņai to parādīja. Un tajā pat brīdī viņš princesē neprātīgi iemīlējās, jo, kā zināms, mežsargiem ir zināma vājība pret princesēm.
Kļuva siltāks, upmalā sāka pogāt lakstīgalas, bet mežsargam vairs nebija miera. Dienām un naktīm viņš klīda pa mežu, izgrieza sirdis uz kokiem, rakstīja dzeju uz bērza tāsīm un cerēja, ka vēl kādreiz princesi satiks. Taču pagāja vasara, pienāca rudens, bet princese nerādījās.
Kad izplatījās ziņa par princeses pazušanu, mežsargam jau viss bija zināms. Apskatījis notikuma vietu, viņš nosprieda: „Princese ir aizvilkta pie Jurīša, divu domu nevar būt. Dzīvu vai mirušu, es tevi atradīšu!”, viņš zvērēja un sāka posties ceļā.