| |
| |
|
Digitalizēju 44., 45. gada saraksti, un man liekas, tūlīt raudāšu. Tur ir visas kara/pēckara šausmas: vairākkārt raksta evakuētie bērnunami, kas sapņo atgriezties Latvijā, kareivis interesējas par demobilizāciju, bezdarbnieks meklē piepelnīšanās iespējas... Katalogā katra vēstule ir tikai viena rindiņa, bet aiz katras no šīm rindiņām slēpjas vesela traģēdija. Man grūti to ievadīt un aizmirst. Ir, protams, arī vesela kaudze pilnīgi bezjēzīgu sēnalu kā lūgums palīdzēt noorg. rakstn. Majora G. Šmerlinga lekciju par tēmu "Pad. L. atbrīvoš. karavīru daiļrade" vai Sark. arm. gadadienu, vai kuriozi kā "Palīgā, Jūsu šoferis neatdod man manas klavieres". |
|
| |
| |
|
šodien interesantākais žurnāls ir dance.lv https://dance.lv/ko-var-balss-par-j |
|
| |
| |
| |
|
antikvariātds
Man patīk šis trauks, tomēr problēma ir tā, ka tas ir nedaudz par mazu, lai no tā dzertu tēju. Iespējams, nāksies atsākt lietot alkoholu pēc desmit gadu pārtraukuma. Vai arī jāatrod lielāka sudraba glāze. https://antikvariats.lv/lv/sudrabs/sudr |
|
| |
| |
| |
|
Šodien gāju pa ielu, muti atplētusi, un grozīju galvu uz visām pusēm. Jo man ir jaunās brilles un es beidzot redzu! It kā mīnusiņi maziņi, bet starpība - milzīga... |
|
| |
| |
|
She feels the world gradually slip inside her, first the streets, then the skyscrapers. As though from a distance she, herself, closes in on her body and slips inside herself. Her body glows, thickens, expands. But no, her body is the same. It is she who extends in all directions, who is both inside and outside her body. She feels present, feels visible in the world. She’s in the gestures of the body, in its movements. Her heart palpitations soothe her. She thinks of it as her guardian animal beating its wings inside her chest, soothing away the pain. She, the watcher, watches the inner dweller, and watches itself watching the others. She is full of people. |
|
| |
| |
| |
|
Vakar gāju uz Rīgas Policijas Austrumu iecirkni. Jo Lauvam decembrī pazuda telefons. Aprīļa vidū tas mistiski atradās un tā nu es ka Lauvas likumiskais aizgādnis varēju doties tam pakaļ. Starp citu - turiet telefona vāciņā čeku ar savu vārdu. Vai bibliotēkas karti. Tieši tā Policija sazīmēja, ka atradies Lauvas telefons - pēc viņa soda čeka bibliotēkā par kavētu grāmatas nodošanas termiņu. Pats pasākums bija īss un patīkams, laipns policists (ar īstu ieroča uzkabi!) nodiktēja visu, kas jāraksta uz lapas, un izsniedza pazudušo priekšmetu. Bet ko es gribēju pierakstīt šeit, bez diktēšanas - pa to īso laiciņu, kamēr es grozījos uzgaidāmajā telpā, tur ienāca trīs citi apmeklētāji. Vīrietis ar maisiņu, ko viņš vēlējās atdot konkrētam policistam (pēc visa spriežot, patronu čaulītes), nekaitīga paskata bārdainis, kam policiste skaidroja viņam piešķirto tuvošanās aizliegumu un iespējas to pārsūdzēt, un jauna, tumsnēja sieviete, kas no lapiņas nolasīja, ka vēlas rakstīt iesniegumu par bērn tēva vardarbību pret bērniem. Cik saprotu, no lapiņas viņa lasīja tāpēc, ka praktiski nerunāja latviski. Man taisni gribējās viņu apskaut un teikt, ka viss būs labi, ka viņai viss izdosies. Un vēlme ar kādu sarunāties krieviski man pēdējos gados uznāk ļoti reti. |
|
| |
| |
| |
| |
| |