pajautā! - Komentāri

Par valsts nodrošinātu palīdzību gan nemācēšu neko teikt, taču, veidojot sociālo kampaņu par bērna zaudēšanu, ieteiktu pārdomāt pašu koncepciju. Kādēļ fokuss tikai uz māti? Bērna zaudēšana (augļa spontānā aborta, dzemdību laikā, vai jebkad vēlāk dzīvē) ir nozīmīga pieredze ne tikai mātei, bet arī tēvam, abiem kopā - kā pārim (skat., piem., http://www.corwin.com/upm-data/5324_Mckenry_Chapter_4.pdf). Protams, ir pietiekoši daudz gadījumu, kur māte ir vienīgais vecāks, bet tāpēc nevajadzētu ignorēt arī tos pietiekami daudzos gadījumus, kad tā nav. Tāpat jau pastāv vesela virkne citu ģimenes modeļu - ne-hetero attiecības, vairākas paaudzes kopīgā mājsaimniecībā ar "ģimeniskām attiecībām", ..., bet ok, tādas lietas jau vispār nav ietvertas Latvijas tiesiskajā regulējumā.

Nu, vienkārši, fokusējoties tikai uz māti, manuprāt, ir diezgan liels risks panākt gluži pretēju efektu - netiešu upura vainošanu. Jo sēras bieži vien ietver vainas apziņu, nožēlu, pašpārmetumus un tādas lietas, tāpēc, piedāvājot atbalstu tikai mātei, bērna (augļa) zaudējums var implicīti tikt interpretēts kā mātes atbildība, kas nevienam nepalīdz.

Tas tā - konstruktīva kritika, jo pievēršanās tik sensitīviem jautājumiem prasa sensitīvu pieeju. Tādēļ, kas zina - varbūt noder viedoklis no malas.