Nez, varbūt tā nenormālākais, jumtu raujošais "high", kas rodas, esot grūti nākušu pētījumu finiša taisnē, rakstiem (t.i. dedlainiem) tuvojoties pēdējam punktam, ir kaut kāda messed up miega bada un akadēmiskā Stokholmas sindroma atvasinājuma kombinācija, bet, ak jel, cik tā sajūta ir salda. Nu tā, ka šobrīd es varētu teikt "jā" visiem vilinošajiem papildu darbu piedāvājumiem, neskatoties uz to, ka pēdējos mēnešus esmu vairākiem cilvēkiem piekodinājusi nākamreiz, kad būšu tajā pozīcijā, atgādināt man KĀ tas ir.

Un vispār - čau, Ciba!

Jūtos kā tādā Kusturicas filmā - man mirst kaķis, draudzenei dzimst bērns un ar visu to ir tāda baigā dzīve. Reizē sirreāla un ļoti (klāt)esoša sajūta. Viens no tiem brīžiem, kad apzināties, kas esi, kas varēji un vari būt. Tāds brīdis, kā stāvot pie lauka ar svaigi sasnigušu sniegu un ievelkot dziļi plaušās gaisu PIRMS.

Tu zini, ka lielā dzīve ir klāt, kad sāc saņemt paziņojumus no VID, un saproti, ka nezini, kā lielā dzīve ne-"kārtīgā darbā" strādā. The end is nigh.

Cenšos pabeigt pirmo rakstu neakadēmiskam žurnālam. Šādi neesmu raustījusies kopš pirmajiem iespaidu rakstiem u.tml. darbiem universitātē, kad akadēmiski rakstu darbi bija kas pilnīgi jauns. Tagad liekas sasodīti dīvaini rakstīt īsi, jo īsā tekstā visu laiku ir sajūta, ka sanāk tik tā "pa virsu" apgramstīties, un, ka paliek daudz vietas ko pārprast utt., ko pastiprina tas, ka jāierobežo atsauces, citāti, zemsvītras piezīmes un tādas lietas. Eh, turu īkšķus, lai sanāktu labi un rakstu pieņemtu publicēšanai bez aizķeršanās. Tad varbūt nākotnē ik pa laikam saņemšos uzrakstīt ko tādu... populārzinātnisku par aktuālām tēmām.

A moš tāds čakars tāpēc, ka man vispār vienmēr iet grūti ar tekstu "kondensēšanu" (secinājumu-nobeigumu rakstīšanu, pētījumu prezentāciju veidošanu, ...), un šī raksta pamatā ir mans pētījums, kur, protams, viss liekas baigi svarīgs :D

Ak, tā diena, kad ieej bookdepository, lai pasūtītu plānotāju nākamajam gadam, un iztērē nepieklājīgi lielu summu grāmatās, kas vilinājušas jau sen. Nu jāgaida, kad tas viss ieradīsies pie manis, un līdz tam jāmēģina samazināt plauktā jau stāvošo "oi, kā es šito lasīšu, kad būs brīvs laiks" kaudzīti, jo, let's face it, nav jau tā, ka tas laiks kaut kad mistiski kļūs brīvāks, ja es pati neizbrīvēšu lodziņus lasīšanai. Turklāt rudeņos un ziemās taču ir pilnīgi lieliski pavadīt vakarus lasot! Un, jā, rudens; kā katru gadu, iemīlos tajā atkal no jauna un stiprāk.

Atceros, ka reiz kādā no tām dienām, kas tiek pavadītas "neko nedarot", tostarp, klejojot pa "dzīvesziņas portāliem" (nu, tobiš, tiem, kuros ir triljons raksti par tēmu "10 padomi/idejas/varianti utt. ..."), iesmēju par rakstu par afrodiziakiem pārtikas produktiem, BET, jāteic, ka svaigu vīģu ēšanā patiešām ir kaut kas erotisks. Vispār ar to es gribēju teikt, ka forši, ka rudens un nu arī vietējos veikalos var dabūt labas svaigas vīģes, par kuru cenu nevar nopirkt puskaraļvalsti (nu labi, nav, protams, TIK labas, kā tās, ko "radi no aizokeānijas" vasarās ved no piemājas dārza, bet labas ir šā kā tā).

Kas vēl... nemācīšanās nevienā mācību iestādē man laikam ir likusi sajusties kā pieaugušam cilvēkam vairāk nekā jebkas cits. Nu, tā, ka dienas, kas pavadītas strādājot darbam, vairs nerada "fake it till you make it" sajūtas, kādas bija, mēģinot visu apvienot (ar to gan es nekādā gadījumā nesaku, ka I've totally made it, bet vismaz ir sajūta, ka kaut kur virzos ar visu to, ko daru).

Mh, laikam beigusies sezona, kad bez raizēm var aizmigt ar plāno segu pie atvērta loga. Vakarnakt tā izdarīju un šodien visu laiku šņaukājos un šķaudu.
Bet toties ir miglas rīti un rudenīga vakara saule starp iesārtiem un iedzelteniem kokiem.