Jautājums skrējējiem (un/vai kardiologiem)

« previous entry | next entry »
Nov. 6., 2014 | 04:27 pm
posted by: gaujard in pajautaa

Kopš augusta nodarbojos ar skriešanu (vidēji 5 reizes (dienas) nedēļā). Sāku ar 5 km, tad 8 km un tagad 10 km. Skrienu "uz savu roku", bez ārstu vai citu skrējēju norādījumiem, jo nešķita, ka tie 10 km ir kaut kas īpašs, lai vispār par to iespringtu. Galvenokārt koncentrējos uz attālumu (mērķis - kaut kā, bet tomēr noskriet pusmaratonu), laiks pagaidām vienaldzīgs. Slodzi (attālumu) pakāpeniski palielinu, ja konstatēju, ka pēc noskrietā attāluma jūtos labi. Viss tā kā būtu labi, līdz šodien sadomāju internetos palasīt, ko tad īsti nozīmē tie pulsa rādījumi (izmantoju Garmin GPS rokaspulksteni + pulsa mērītāju - tādu, ko apjož ap krūtīm). Nu, lūk, saskaņā ar dažādu tur sirds veselības asociāciju un zinātnieku pētījumiem sanāk tā, ka man jau sen būtu jābūt kapā. Proti, visu šo laiku esmu skrējis 5. zonā jeb ar pulsu, kas ir aptuveni 80%-98% no maksimālā pieļaujamā - ko pat profi neatļaujoties ilgāk par dažām sekundēm. Respektīvi, vidējais rādītājs man ir 170-175 sitieni minūtē (10 km skrējienā) un maksimālais (skrienot kalnā) uziet līdz pat 191 sitieniem minūtē (jau iepriekš atvainojos, ja neizmantoju pareizu terminoloģiju). Izrēķinot pēc kaut kādām tur zinātniskajām formulām, normālajam vidējam rādītājam vajadzētu būt 50-70% robežās no tā maksimālā (ko dēvē par target heart rate), bet man ir līdz pat 92%. Un, ka Amerikas sirds veselības asociācija uzskata, ka šādi skrienot, es noteikti sevi iedzīšu kapā. Nezinu, tie 150 rekomendētie sitieni minūtē man varbūt sanāktu pie lēnas pastaigas, bet ne jau skrienot! Ko man tagad darīt? Skriešanas laikā jūtos ļoti pat normāli (nekampju pēc gaisa, sirds nestājas), pēc skriešanas ir nogurums un dažreiz smagums, jā, bet tas man šķiet tikai normāli. Paļauties uz pašsajūtu? Vai tomēr censties skriet lēnāk un mazākus attālumus, lai kaut kā tomēr iekļautos tajā "target heart rate" zonā? Skriet pie kardiologa? (tiesa, esmu jau bijis pirms kādiem 2 gadiem uz stresa testu un viss bija it kā normas robežās). Un kā ir jums ar pulsu? :)

# | jā, ir doma! | Add to Memories

Comments {34}

from: [info]gaujard
date: Nov. 13., 2014 - 09:59 am
#

nezinu, vai vēl aktuāli, bet biju pie t.s. "ģimenes ārsta" (es arī dzīvoju ārzemēs un te visas turpmākās konsultācijas iet caur ģimenes ārstu). man ir divi ģimenes ārsti - gāju pie tā, kurš pats jauns un aktīvi nodarbojas ar sportu, ar domu, ka viņš mani sapratīs labāk. :D iepazīstināju viņu ar saviem astronomiskajiem cipariem, bet tie viņu īsti nenošokēja. patiesībā neko daudz nepateica -- izrakstīja norīkojumu katram gadījumam sākumā pie kardiologa (jā, tieši tā; "sporta laboratorija vairāk esot paredzēta PROFESIONĀLIEM sportistiem, redz"). tā kā te ir lielas rindas pie jebkura ārsta, tad tuvākā vizīte ir tikai decembrī. līdz tam laikam ieteica turpināt skriet, bet samazināt tempu un līdz ar to pulsu, un atbilstoši maniem parametriem iekļauties 150 bpm. nu ko, pamēģināju divas dienas paskriet ar šādu pulsu -- cirks gatavais, nevis skriešana. jau ātrā gaitā pulss man ir ap 138-140 bpm. tiklīdz uzsāku skrējienu (cik vien lēnu iespējams, t.i., pat ar nožēlojamiem 9 min/km), tā pulss tūlīt ir augšā uz 150 un 155. un tā nu es mokos - tiklīdz redzu, kā pulss ir pāri 155 (un tas parasti ir jau pēc 10 sek. MAKSIMĀLI LĒNA skrējiena), tā paeju kādu gabalu. vienvārdsakot, tā vairs nav skriešana, prieka vairs nekāda, vergošana pulsometram utt. Jāaudzē pacietība moš.

Atbildēt | Iepriekšējais