Nov. 13., 2014 | 09:59 am
No:: gaujard
nezinu, vai vēl aktuāli, bet biju pie t.s. "ģimenes ārsta" (es arī dzīvoju ārzemēs un te visas turpmākās konsultācijas iet caur ģimenes ārstu). man ir divi ģimenes ārsti - gāju pie tā, kurš pats jauns un aktīvi nodarbojas ar sportu, ar domu, ka viņš mani sapratīs labāk. :D iepazīstināju viņu ar saviem astronomiskajiem cipariem, bet tie viņu īsti nenošokēja. patiesībā neko daudz nepateica -- izrakstīja norīkojumu katram gadījumam sākumā pie kardiologa (jā, tieši tā; "sporta laboratorija vairāk esot paredzēta PROFESIONĀLIEM sportistiem, redz"). tā kā te ir lielas rindas pie jebkura ārsta, tad tuvākā vizīte ir tikai decembrī. līdz tam laikam ieteica turpināt skriet, bet samazināt tempu un līdz ar to pulsu, un atbilstoši maniem parametriem iekļauties 150 bpm. nu ko, pamēģināju divas dienas paskriet ar šādu pulsu -- cirks gatavais, nevis skriešana. jau ātrā gaitā pulss man ir ap 138-140 bpm. tiklīdz uzsāku skrējienu (cik vien lēnu iespējams, t.i., pat ar nožēlojamiem 9 min/km), tā pulss tūlīt ir augšā uz 150 un 155. un tā nu es mokos - tiklīdz redzu, kā pulss ir pāri 155 (un tas parasti ir jau pēc 10 sek. MAKSIMĀLI LĒNA skrējiena), tā paeju kādu gabalu. vienvārdsakot, tā vairs nav skriešana, prieka vairs nekāda, vergošana pulsometram utt. Jāaudzē pacietība moš.