« previous entry | next entry »
Dec. 4., 2012 | 08:47 pm
posted by: ziema in pajautaa

vai te ir kāds astmas slimnieks, kam ir pieredze ar alternatīvu ārstēšanu un kas var ieteikt, kur doties un kā rīkoties? t.i., ceru, ka eksistē saprātīgs vidusceļš starp malahova iecienīto čuru dzeršanu un man parakstīto glikokortikoīdu terapiju.

# | jā, ir doma! | Add to Memories


Comments {48}

from: [info]anna
date: Dec. 4., 2012 - 11:21 pm
#

Ar dažādām ne-čuru-dzeršanas metodēm var bieži sakārtot to lietu tā, ka ikdienā var iztikt ikdienā bez zālēm. Man šķiet svarīgi būt saprātīgam un nepārsteigties. Ir dzirdēti vairāki gadījumi, kad cilvēki ar astmas diagnozi uzliek mīksto izrakstītajām zālēm. Nu, un tad tālāk gandrīz 50/50 - viena daļa tā arī tālāk dzīvo, viss kārtībā, simptomu vairs nav. Otra daļa ieberžas vēl smagākā situācijā (sevišķi, ja astma ir kopā ar alerģijām). Tev jāizvēlas, kuru ceļu iet.

Ja ir bijis sūdīgi un pašlaik vēl ir puslīdz akūti simptomi, ieteiktu vismaz pašlaik ar zāļu palīdzību tikt līdz stabilam stāvoklim bez lēkmēm, klepus un visa pārējā. Liekas, ka labākais laiks alternatīviem eksperimentiem ir tad, kad stāvoklis ir labi stabilizējies.

Man ļoti nepatīk zāles. Bet, lai kā arī būtu pretojusies, spurojusies un mēģinājusi tikt no glikokortikoīdiem vaļā, nekādu īpašo šo zāļu kaitīgumu nav izdevies ne atrast, ne piedzīvot. Palīdzēt gan palīdz, tas ir fakts.

Saprātīgi kačā plaušas (ar tiem pūšamajiem instrumentiem vai, vēl labāk, peldēšanu, ja nav alerģijas pret hloru). Jebkurā gadījumā - svarīgi sportot. Kačā imunitāti, lai saaukstēšanās nepāriet lēkmēs. Mācies ikdienā elpot ar diafragmu, t.s. dziļo elpošanu. Kārto nervus un galvu, domā par attiecībām - vai nav atkarīgas, līdzatkarīgas. Skan apšaubāmi, bet ir apbrīnojami tas, cik daudziem astmas slimniekiem problemātiskā vieta ir attiecības ar māti. Emocionālā stabiltāte veicinās arī fizisko un fizioloģisko.

Kā ar alerģijām? Esmu par to, ka jāņem vērā to radītie ierobežojumi un jādzīvo veselam caur šādu sadarbību.

Man vienam draugam bērnībā tad, kad bija astmas lēkmes (un tās bija smagas, ar ļoti lielu aizdusu un tā), lika skriet. Nu, tā, džeks gandrīz vairs nevar paelpot, bet skrien un mokās, jo viņam liek to darīt. Un lēkme pāriet, bez zālēm. Tas džeks gan bija ļoti labā fiziskā formā. Šāda metode ir koks ar diviem galiem - var nenormāli sabendēt sirdi (un ne tikai), var arī nostrādāt.

Es ieteiktu iesākumā ar zāļu palīdzību nostabilizēt stāvokli, tad ar dzīvesveida korekcijām nodrošināt to, lai praktiski vairs nebūtu lēkmes un nebūtu vajadzīga uzturošā terapija. Un tad, ja gadās pa lēkmei, zināt, kā ar to tikt galā, kombinējot zāles ar citiem paņēmieniem.

Liekas svarīgi pārlieku neietekmēties no citu pieredzes, jo katrā gadījumā ir atšķirīgs slimības fons - cik konkrētajā gadījumā liela nozīme ir psihes procesiem un emocijām, cik smagas ir alerģijas u.tml.

Atbildēt | Diskusija


from: [info]ziema
date: Dec. 5., 2012 - 01:04 am
#

paldies, ka tik izsmeļoši uzrakstīji. jā, man sākumā bija doma nelietot zāles, bet palasot, kas man te sarakstīts, laikam tomēr nē. alerģiju man par laimi nav, ko darīt ar sportu nevaru saprast – kā rakstīju augstāk atbildē 15, ārste neļauj tuvākajā laikā dot slodzi uz plaušām. varbūt pavasarī ļaus. un līdz tam tad droši vien trompetes un pārējais.

citu pieredzes man šobrīd vajadzīgas tam, ka vismaz rodas aptuvena aina, kā ar to sadzīvo reāli cilvēki, nevis ieteikumi pa punktiem no brošūrām. tā ka vēlreiz – paldies :)

Atbildēt | Iepriekšējais