Apr. 25., 2012 | 01:35 pm
No:: begemots
1) Es atvainojos, bet simulatorprogrammas gan ir bulšits. Patlaban un pārskatāmajā nākotnē es neredzu (un esmu centies vismaz nedaudz sekot līdzi) pietiekamu faktoru uzskaites (un pat visu to apzināšanās) iespēju pat vienkāršu fizisku procesu modelēšanā ar pietiekamu detalizāciju, kur nu vēl bioloģisku procesu un norisēm dzīvos organismos.
Tam arī ir neskaitāmi piemēri. Viens no tipiskajiem ir aerodinamiskā caurule, kurā testē lidmašīnu un automašīnu virsmu dizainus. Tās izmanto, jo nav pietiekami precīzi iespējams nomodelēt fizisko realitāti, lai arī it kā visas likumsakarības ir zināmas.
Kur nu vēl runājot par bioloģiskām sistēmām, uz kurām attiecas visas fiziskās realitātes likumsakarības, plus vēl ķīmiskā un bioloģiskā līmeņa atkarības, mēs runājam par n-kārtām sarežģītākām lietām gan šūnu, gan makrolīmenī, kuras turklāt vēl, cik zināms, neviena nav līdz pilnvērtīgi saprasta.
Tad, kad cilvēce iemācīsies taisīt dzīvu būtņu simulatorus, vegānisms kļūs neaktuāls.
2) Es gribētu tomēr piezīmēt, ka runa nav par "teorētiskiem" nereālu risku nozīmē, bet gan vienkārši par reāliem notikumiem, kurus varbūt tu vai es dotajā brīdī neapzinamies, bet kuri ir iestājušies visā cilvēces vēsturē daudzas jo daudzas reizes (tikai daži no zināmākajiem), un kurus esošā situācija palielina (skat. piem. ). Norāde uz karu šķiet vietā, jo kari tīri bieži ir izcēlušies pārtikas saistībā un tāda drusku "hehe" tipa attieksme pret armiju arī izskatās tikai pēc domāšanas ne vairāk kā 20-30 gadu griezumā — pēdējais karš, kurā bija ierauta Latvija, bija pat ne simts gadu atpakaļ, pirms divsimt gadiem karoja teju visa Eiropa.
3) Patvaļīgas pieņēmums par tehnoloģijām. Tikpat labi varam teikt, ka tehnoloģijas vienmēr ir radījušas iespēju interešu konfliktus risināt vienkārši ērtāk un pilnvērtīgāk iznīcinot vienu no konfliktējošajām pusēm, kam arī ir kaudzēm piemēru cilvēces vēsturē.
Par pozīcijām atkal jau nav daudz laika, bet principā es redzu divus pilnīgi atsevišķus nodalījumus:
(1) kas cilvēkiem būtu jādara ar tiem dzīvniekiem, kas ir totālā viņu kontrolē - mājdzīvnieki, pārtikas dzīvnieki, utt. respektīvi, tie dzīvnieki, kurus cilvēks audzē/audzina/noķer un tur nebrīvē.
(2) cilvēka attiecības ar citām sugām, vai šo sugu pārstāvjiem, kas mīt ārpus cilvēku dzīvesvietām. Dabā, protams, nav strikta nodalījuma, bet runa ir par cilvēka attiecībām ar "meža zvēriem", no kuriem daļa tikpat labi var dzīvot arī urbānajā vidē.
Balstoties uz, iespējams, nepilnīgu vai kļūdaini uztvertu informāciju par to, kā pēc vegānu domām, vajadzētu attiekties pret citām sugām (1) gadījumā, man ir radies priekšstats, ka uz šādiem principiem balstot attieksmi pret sugām (2) gadījumā, mēs ļoti ātri varam nonākt līdz absurdam, kurā cilvēks ierobežo sevi kā sugu nekāda cita mērķa vadīts, kā vien tā, lai citas sugas varētu dzīvot labāk.
Tam arī ir neskaitāmi piemēri. Viens no tipiskajiem ir aerodinamiskā caurule, kurā testē lidmašīnu un automašīnu virsmu dizainus. Tās izmanto, jo nav pietiekami precīzi iespējams nomodelēt fizisko realitāti, lai arī it kā visas likumsakarības ir zināmas.
Kur nu vēl runājot par bioloģiskām sistēmām, uz kurām attiecas visas fiziskās realitātes likumsakarības, plus vēl ķīmiskā un bioloģiskā līmeņa atkarības, mēs runājam par n-kārtām sarežģītākām lietām gan šūnu, gan makrolīmenī, kuras turklāt vēl, cik zināms, neviena nav līdz pilnvērtīgi saprasta.
Tad, kad cilvēce iemācīsies taisīt dzīvu būtņu simulatorus, vegānisms kļūs neaktuāls.
2) Es gribētu tomēr piezīmēt, ka runa nav par "teorētiskiem" nereālu risku nozīmē, bet gan vienkārši par reāliem notikumiem, kurus varbūt tu vai es dotajā brīdī neapzinamies, bet kuri ir iestājušies visā cilvēces vēsturē daudzas jo daudzas reizes (tikai daži no zināmākajiem), un kurus esošā situācija palielina (skat. piem. ). Norāde uz karu šķiet vietā, jo kari tīri bieži ir izcēlušies pārtikas saistībā un tāda drusku "hehe" tipa attieksme pret armiju arī izskatās tikai pēc domāšanas ne vairāk kā 20-30 gadu griezumā — pēdējais karš, kurā bija ierauta Latvija, bija pat ne simts gadu atpakaļ, pirms divsimt gadiem karoja teju visa Eiropa.
3) Patvaļīgas pieņēmums par tehnoloģijām. Tikpat labi varam teikt, ka tehnoloģijas vienmēr ir radījušas iespēju interešu konfliktus risināt vienkārši ērtāk un pilnvērtīgāk iznīcinot vienu no konfliktējošajām pusēm, kam arī ir kaudzēm piemēru cilvēces vēsturē.
Par pozīcijām atkal jau nav daudz laika, bet principā es redzu divus pilnīgi atsevišķus nodalījumus:
(1) kas cilvēkiem būtu jādara ar tiem dzīvniekiem, kas ir totālā viņu kontrolē - mājdzīvnieki, pārtikas dzīvnieki, utt. respektīvi, tie dzīvnieki, kurus cilvēks audzē/audzina/noķer un tur nebrīvē.
(2) cilvēka attiecības ar citām sugām, vai šo sugu pārstāvjiem, kas mīt ārpus cilvēku dzīvesvietām. Dabā, protams, nav strikta nodalījuma, bet runa ir par cilvēka attiecībām ar "meža zvēriem", no kuriem daļa tikpat labi var dzīvot arī urbānajā vidē.
Balstoties uz, iespējams, nepilnīgu vai kļūdaini uztvertu informāciju par to, kā pēc vegānu domām, vajadzētu attiekties pret citām sugām (1) gadījumā, man ir radies priekšstats, ka uz šādiem principiem balstot attieksmi pret sugām (2) gadījumā, mēs ļoti ātri varam nonākt līdz absurdam, kurā cilvēks ierobežo sevi kā sugu nekāda cita mērķa vadīts, kā vien tā, lai citas sugas varētu dzīvot labāk.