pajautā! - Kādēļ man riebjas Rīga?

Paldies par pastaigu, un citreiz mani neaicini! Mašīnas nepārtraukti nolaiž gaisu visu cilvēku klātbūtnē, un neviens to neuzskata par kaut ko piedauzīgu, zvirbulis, pazaudējis, jau sen pazaudējis savu dienišķo zirga bumbuli, pārtiek no tā, ko dzērājs vārtrūmē atgrūdis atpakaļ. Un nav nekā, kas atjauno. Nami cieš no ķieģeļu slimībām, un sakropļoti vārdi uzsauc padomus.

Mašīnu idiotiskā domāšana izpaužas tikai divos īdienos – samazinot un uzņemot ātrumu; tā taču arī ir tikai stenēšana, izdalot nevajadzīgo.

Protams, ka te ir savs skaistums: kroplīgas gaismas pa spraugām, ēnas aiz mūriem un gaismas nenormālās mutācijas lampās un uzrakstu caurulītēs. Vajag būt kaut ko būtisku pazaudējušam, lai šo skaistumu pasludinātu kā savējo.

Neapšaubāmi, ka pilsēta ir garā slima.

Neapšaubāmi, ka katrs te ir nevesels fiziski, bet gara nepilnība gan arī jaušama visur: kā te prasa teātri, kino, televizoru, dzeju: katru vakaru katrs un visi prasa: atdodiet to, kas man nav iedots! Tukšums prasa: vienalga, kaut ko! Un kaut ko dabū. Ūdeni, bet nomirušu. Pienu, bet nedzīvu. Mākslu, bet atsevišķu. Tehnikas cilvēks dabū mākslas cilvēku: re, divi nedzīvie, kopā sanākuši, nu taisīsim vienu dzīvo! Divi izšķīrušies precas par jaunu.

Un rakstainie cimdi ir suvenīrs. Tie nesilda vairs. Un puķe ir produkts dāvanai. Tā zied, bet nezied.

Es arī esmu idiots. Es te dzīvoju.

/Imants Ziedonis “Epifānijas"/