pajautā! -

Savai neirotiskajai kaķei depresijas laikā (kad jauns kaķis sāka izjaukt iekšējo hierarhiju un visus pēc kārta sita) palīdzēju, pievēršot pastiprinātu uzmanību un daudz, daudz masējoši glaudot - tas palīdz atslābināties un aizmirsties, līdzīgi, kā cilvēkam. Un jādod laiks. Jauns biedrs arī var palīdzēt, protams, ar nosacījumu, ka būs maiga rakstura, ne ļoti dominants, bet to jau grūti paredzēt.

Jauki, lai veicas kaķzvēram tikt galā. Labi zinu, cik nomācoši ir redzēt viņus skumjus un nezināt, kā palīdzēt.
Manai palīdzēja arī gulēšana blakus naktīs, jo sevišķi atslāba, ja paņēmu rokas ielokā vai tamlīdzīgi - lai it kā lielāka dzīva būtne ir apliekusies apkārt. Principā viss, kas saistīts ar pieskārieniem, ķermeņa siltumu un tuvumu, jo tas gan veinkārši mierina, gan arī instinktu līmenī atdarina mātes rūpes un tuvību, kas kaķim asociējas ar absolūtu pasargātību un mieru.

Kamēr rotaļbiedrs nav ieradies, labs risinājums varētu būt mietiņš ar spalvu pušķi galā - gan kaķzvērs izplosīsies ar visiem nagiem, gan rokas pasargātas. :) Pie tam, ja ļauj spēlēties ar roku un pārāk aktīvas skrāpēšanās gadījumā ļauj saprast, ka ir sāpējis, tad vismaz visi mani mūža kaķi ir iemācījušies spēlējoties nagus nelietot - pat visspārdīgākie.

Es domāju, kamēr viņš ir tik depresīvs, ka negrib nekādas mantas un grib tikai ar dzīvu būtni, tad varētu būt vērts nedaudz piekāpties, iepirkt krēmu "Vita" (lieliski palīdz aizdzīt kaķu skrāpējumiem) un dot viņam to prieku paspēlēties ar kādu savējo. Tas ir līdzīgi kā cilvēks pēc kāda radinieka nāves mēdz meklēt iespējas komunicēt ar cilvēkiem, kas vizuāli vai pēc sociālās lomas atgādina aizgājēju, vai imitēt tās darbības, kas agrāk kopā veiktas.

Jā, tas arī noteikti. Kaķi parasti ļoti seko sava saimnieka izjūtām. Tā kā es ar savām kaķēm arī daudz sarunājos, tad nevarētu nākt par ļaunu sāpes izrunāšana ar kaķi un lūgums mēģināt pa abiem izsāpēt, saņemties un dzīvot tālāk, kaut vai, lai nenodarītu skādi sev pašam. Ja ne vārdiski, tad emocionāli kaķis to sajutīs un sapratīs.