pajautaa

kroplie kapu koki

« previous entry | next entry »
Dec. 14., 2010 | 04:50 pm
posted by: dumshputns in pajautaa

Beerniibaa man ome staastiija, ka tie jociigie kapu koki, kam taadas kroplas lapotnes, ir iisteniibaa mazi (nezinu kaadas shkjirnes) kocinji, kas ar visaam sakneem izrakti un iestaadiiti atpakalj ar zariem zemee un sakneem gaisaa.
Tagad vairs neesmu taadus redzeejusi, bet varbuut juus zinaasiet - taa ir bijusi pasaka vai taisniiba?

Ja patiesiiba, varbuut ziniet arii kaadu shkjirnju kokus shitaa var izdariit?

# | jā, ir doma! | Add to Memories


Comments {49}

Re: :)

from: [info]digna
date: Dec. 14., 2010 - 09:33 pm
#

Nu, ja var ticēt šim, tad tā tomēr nebūs.. :)

"Zviedru priede
Netālu no Zosena muižas ceļa malā aug interesanta žuburota priede. Šo priedi zviedri esot stādījuši ar saknēm uz augšu, teikdami, ja tā augs, tad viņi vēl atgriezīšoties. Zviedriem atkāpjoties, te, ievērojama tirdzniecības un kara ceļa malā, bieži viesi bijuši sirotāji, kas bez žēlastības laupījuši un nogalinājuši. Priede ar savu savdabību priecē mūs vēl šodien.
Šai priedei ir arī nelaba slava, to sauc par Asins koku. (LFK 67 – 826) Te pie priedes izpildīti miesas sodi. Visvairāk pēc garīdzniecības sprieduma te sodītas tādas jaunavas, kurām neprecētām piedzimis bērniņš. Tādēļ priedi saucot arī par Jumpravpriedi. Ir nostāsti, ka 9 jaunavām te nocirstas galvas, vēlāk ļaudis te redzējuši spokojamies šīs jaunavas, kuras bez galvām dejojušas ap priedi. Citi nostāsti vēsta, ka jaunās sievietes te piesietas un nežēlīgi ar resnām pipkām sistas, dažreiz pat līdz nāvei.
Starp Drustiem un Auļukalnu ceļmalā atrodas nokaltusi priede, par kuru Vita Vaivode no “Slāķiem” stāstīja līdzīgu vēstījumu, ka pie tās muižas laikos sodītas jaunavas, kurām neprecētām dzimis bērniņš.
Koku, kur nu vēl priedi, otrādi iestādīt nav iespējams. Pašreiz ceļmalā augošā priede nav pat 200 gadu veca, bet nostāstiem ir 300 vai vēl vairāk gadu. Līdzīgu Zviedru priežu Latvijā būs vēl kāds pusducis. Tādēļ priede vārdu ieguvusi līdzīgi kā Zviedru kalns Tērvetē vai citur Latvijā, kas īsteni būtu jālasa kā Senais kalns vai Senā priede. Ar šo vārdu mūsu senči apzīmē senvietu, kurā risinājušies notikumi, par kuriem tautai jāzin. Priedes žuburotais vainags norāda, ka tā aug uz spēcīgas „zelta" āderes."

Atbildēt | Iepriekšējais