pēc transkripcijas modifikācija un mol bio in nutshell
Dec. 2., 2010 | 05:47 am
No:: ezss
Tā kā es ir sadzērusies kafiju, pabakstīju wiki un googli arī par 4. jautājumu.
Značit.
Pamatā ir divi pēctranskripcjas, jeb mRNS apstrādes mehānismi - intronu (to vietiņu, kas ir gēnos un nekodēs tālāko proteīnu sekvenci) izgriešana un eksonu salipināšana un mRNS galu apstrāde. Saites - http://www.execulink.com/~ekimmel/mrna_
Ja bildītes un anmācija tev nepalīdz pie 4. jautājuma, tad lasi tālāk
Lai būtu skaidrs, kas tie par tādiem mazburtu savienojumiem, ko es te plaši lietoju, ir runa, es tev arī uzrakstīšu atkārtoti tā saucamo centrālo molekulārās bioloģijas dogmu.
To, ka kodola galvenā funkcija ir glabāt ģenētisko materiālu, tu gan jau ka zini. Un to, ka ģenētiskā info stāv ierakstīta DNS, gan jau ka arī briesmīgais bioķīmijas pasniedzējs jums ir apstāstījis. Pati DNS kā molekula ir diezgan inerta (tā ir dubultspirāle un viņai pašai ar sevi ir interesanti un nevienu citu viņai nevajag), tāpēc mēs nevaram sagaidīt, ka viņa veiks kādus ļoti aktīvus procesus mūsu šūnās. Savukārt, ja šūnas ir dzīvas un darbīgas, tad viņas visu laiku grib kaut ko darīt ar tām molekulām jeb vieliņām, kas viņā ienāk iekšā un DNS tur ir mazpielietojams. Šo problēmu šūna atrisina ar vairākpakāpju informācijas pārnesi un aktīvu molekuli izveidi beigās.
Ja mēs attēlotu ar bultiņām kā notiek šī info pārnese, tad mums sanāktu šāda ķēdīte DNS->RNS->Proteīni. Proteīni jeb olbaltumvielas, tad lielākoties arī ir tie darbarūķi, kas veic visu darbu šūnā - pārvērš glikozi enerģijā, CO2 un H2O vai alkoholu tajā pašā CO2, H2O un pohās.
Sākumā mums ir DNS, tad atnāk RNS polimerāze un nolasa to informāciju, ko satur DNS (jeb vienkāršāk runājot, pārkopē burtiņu secību no DNS) uz RNS molekulu. Šo procesu sauc par transkripciju, jeb pārrakstīšanu, jo būtībā no 4u dažādu nukleotīdu secības mēs iegūstam to pašu nukleotīdu secību tikai vienpavediena molekulas veidā.
Vienpavediena molekula jau ir daudz reaģēt spējīgāka un viņa piesaista ribosomu, kas spēj iztulkot atgctagcca proteīnu valodā. Cilvēkam olbaltumvielas sastāv no 20 aminoskābēm. Ir skaidrs, ka 20 lietas nevar nosaukt katrai piešķirot vienu nukleotīdu, jo tad burtiņu pietiek tikai 4ām aminoskābēm. Arī ar burtu pārīšiem nepietiek, jo tad var izveidoties 4x4=16 kombinācijas, kas arī ir par maz. Tādēļ vienu aminoskābi kodē 3 nukleotīdi (4x4x4=64). Ribosoma uzsēžas uz RNS 5'gala un šļūc uz priekšu. Kad viņa savā ceļā sastop AUG, tad viņa sāk proteīnu sintēzi lasot katru trijnieku un piemeklējot atbilstošo aminoskābi. Tā kā nukleotīdi tiek pārtulkoti par aminoskābēm (viena ķīmisko savienojumu grupa par otru) šo procesu sauc par translāciju.
par 5'un 3'galiem - tie ir zinātnieku ieviesti apzīmējumi, lai spētu atšķirt vienu galu no otra. ja skatās uz DNS molekulu
tad var ievērot, ka nukleotīdi savā starpā ir savieni ar fosfātu saitēm (sarkanie rimbu;li ar P). Katram fosfātam viena saite saistās pie nukleotīda cukura (bildē zilais piecstūris) 3. un vien pie 5. oglekļa atoma. Bet galos ir brīva piesaistes vieta pie 3. vai 5. atoma. Pēc tā arī atšķir 3' un 5' galus DNS un RNS molekulām - pēc tā pie kura cukura ir "brīvs". Pēc līdzīga pricipa- galā palikušajām brīvajām grupām arī atšķir proteīnus, tikai tur ir peptīdu saite un C un N gali.
Značit.
Pamatā ir divi pēctranskripcjas, jeb mRNS apstrādes mehānismi - intronu (to vietiņu, kas ir gēnos un nekodēs tālāko proteīnu sekvenci) izgriešana un eksonu salipināšana un mRNS galu apstrāde. Saites - http://www.execulink.com/~ekimmel/mrna_
Ja bildītes un anmācija tev nepalīdz pie 4. jautājuma, tad lasi tālāk
Lai būtu skaidrs, kas tie par tādiem mazburtu savienojumiem, ko es te plaši lietoju, ir runa, es tev arī uzrakstīšu atkārtoti tā saucamo centrālo molekulārās bioloģijas dogmu.
To, ka kodola galvenā funkcija ir glabāt ģenētisko materiālu, tu gan jau ka zini. Un to, ka ģenētiskā info stāv ierakstīta DNS, gan jau ka arī briesmīgais bioķīmijas pasniedzējs jums ir apstāstījis. Pati DNS kā molekula ir diezgan inerta (tā ir dubultspirāle un viņai pašai ar sevi ir interesanti un nevienu citu viņai nevajag), tāpēc mēs nevaram sagaidīt, ka viņa veiks kādus ļoti aktīvus procesus mūsu šūnās. Savukārt, ja šūnas ir dzīvas un darbīgas, tad viņas visu laiku grib kaut ko darīt ar tām molekulām jeb vieliņām, kas viņā ienāk iekšā un DNS tur ir mazpielietojams. Šo problēmu šūna atrisina ar vairākpakāpju informācijas pārnesi un aktīvu molekuli izveidi beigās.
Ja mēs attēlotu ar bultiņām kā notiek šī info pārnese, tad mums sanāktu šāda ķēdīte DNS->RNS->Proteīni. Proteīni jeb olbaltumvielas, tad lielākoties arī ir tie darbarūķi, kas veic visu darbu šūnā - pārvērš glikozi enerģijā, CO2 un H2O vai alkoholu tajā pašā CO2, H2O un pohās.
Sākumā mums ir DNS, tad atnāk RNS polimerāze un nolasa to informāciju, ko satur DNS (jeb vienkāršāk runājot, pārkopē burtiņu secību no DNS) uz RNS molekulu. Šo procesu sauc par transkripciju, jeb pārrakstīšanu, jo būtībā no 4u dažādu nukleotīdu secības mēs iegūstam to pašu nukleotīdu secību tikai vienpavediena molekulas veidā.
Vienpavediena molekula jau ir daudz reaģēt spējīgāka un viņa piesaista ribosomu, kas spēj iztulkot atgctagcca proteīnu valodā. Cilvēkam olbaltumvielas sastāv no 20 aminoskābēm. Ir skaidrs, ka 20 lietas nevar nosaukt katrai piešķirot vienu nukleotīdu, jo tad burtiņu pietiek tikai 4ām aminoskābēm. Arī ar burtu pārīšiem nepietiek, jo tad var izveidoties 4x4=16 kombinācijas, kas arī ir par maz. Tādēļ vienu aminoskābi kodē 3 nukleotīdi (4x4x4=64). Ribosoma uzsēžas uz RNS 5'gala un šļūc uz priekšu. Kad viņa savā ceļā sastop AUG, tad viņa sāk proteīnu sintēzi lasot katru trijnieku un piemeklējot atbilstošo aminoskābi. Tā kā nukleotīdi tiek pārtulkoti par aminoskābēm (viena ķīmisko savienojumu grupa par otru) šo procesu sauc par translāciju.
par 5'un 3'galiem - tie ir zinātnieku ieviesti apzīmējumi, lai spētu atšķirt vienu galu no otra. ja skatās uz DNS molekulu
tad var ievērot, ka nukleotīdi savā starpā ir savieni ar fosfātu saitēm (sarkanie rimbu;li ar P). Katram fosfātam viena saite saistās pie nukleotīda cukura (bildē zilais piecstūris) 3. un vien pie 5. oglekļa atoma. Bet galos ir brīva piesaistes vieta pie 3. vai 5. atoma. Pēc tā arī atšķir 3' un 5' galus DNS un RNS molekulām - pēc tā pie kura cukura ir "brīvs". Pēc līdzīga pricipa- galā palikušajām brīvajām grupām arī atšķir proteīnus, tikai tur ir peptīdu saite un C un N gali.