pajautā! - TP

nu ir jau arī tā smalkā robeža starp "pateikt citai sievietei, lai uzmanās un ja kas, tad dod ziņu", kas ir super OK pat tad, ja ir zināmas tikai ļaužu valodas, nevis kādi fakti, un "dragāt apkārt, uzdodot cilvēkiem šausmīgus jautājumus par viņu draugiem", kas ir tajā dīvainajā zonā, kur ne tu gribi būt kretīns pret kādu, ko pat nepazīsti, ne arī gribi dzirdēt "jā, zinu, un man ir fine" vai "tu jau nezini visu stāstu" vai "es gribētu zināt, ko viņa tādu izdarīja, ka izprovocēja" :/

& tā tas turpinās, I guess. vēl jo vairāk tāpēc, ka sievietei, kas ir cietusi, arī nafig negribas dragāt apkārt pa pasauli, to stāstot visiem subj. draugiem, radiem un paziņām. Es vismaz toč nestāstīju, pēc pirmajiem pāris "bet honeybee, padomā arī par savu atbildību šajā situācijā" un "varbūt nākamreiz neizturies pret viņu tā" un "viņš noteikti to ļoti nožēlo, tikai nav gatavs tev pateikt"

Nu tiešus pierādījumus es negaidītu gluži. Es te domāju no savas perspektīvas, kur "esmu dzirdējusi, ka cilvēki, kas droši vien nav cietušie, par to runā", uz kā bāzes es neko īsti nevaru pateikt (lai gan piesardzību ievērotu arī ar draudziņiem). Pie situācijas, kurā es, teiksim, pazītu esošo/bijušo draudzeni, varētu pie izdevības (un liquid courage) arī draudziņus konfrontēt, tīri lai saprastu, vai varu atļauties viņus kādreiz satikt arī ne-publiskās vietās. Vai, say, turpināt runāt ar viņiem, ne jau nu kā es baigi daudz to tāpat darītu ^.^

Bļaķ, cik depresīva saruna. Also es nebiju gaidījusi, ka manas reakcijas uz to būs tīri uz izdzīvošanas instinktu balstītas.

Jokainā kārtā iespējams, ka man liktos, ka vīrietim ir vairāk iespējams par to runāt, jo tur tās fons būtu nevis "man ir paranoja un man šķiet, ka tu man sitīsi", bet kaut kas cits, nezinu, kas.

Yeah, trū, es nedomāju, ka krāniņa esamība padara lietas vienkāršākas.