pajautā! -

Tā bija otolaringoloģe pa dārgo. Izskatījās, ka viņa vienkārši šķiežas ar saviem limitiem, jo pēc diagnozes man tās analīzes nemaz nevajadzēja.
Patlaban man ir situācija, ka pēc traumatologa iztaujāšanas (ne kā pacientei) un vizītes pie privātprakses podiatra būšu gana informēta, lai zinātu, kāda tieši procedūra man vajadzīga. Kaut kā stulbi liekas pēc tam ar nosūtījumu rokās vēl pāris mēnešus sēdēt un gaidīt, lai to apstiprina vēl valsts ķirurgs (lai dabūtu procedūru pa lēto).

No ģimenes ārsta man joprojām (!) nav citas jēgas kā vien valsts laipnā atļauja reizi gadā par ginekoloģisko apskati maksāt eiro ciktur, nevis aptuveni desmit.

"Valsts" medicīniskā aprūpe šai valstī ir kaut kas nejēdzīgs. Un arī obligātā apdrošināšana būtu tikpat stulba. Tieši nupat darbavieta piedāvājas samaksāt dažus desmitus eiro par polisi, ja piekrītam, ka atlikumu - aptuveni divsimt - mums atvelk no algas. Es ar visiem saviem čekus dodošajiem maksas ārstiem gadā tik daudz nenotērēju!