 | |
|
"‘Postmoderno’ situāciju iezīmē prasība pēc atraisīšanās no modernitātes dogmu – zinātnes un tehnoloģiju progresa, racionālisma, sholastikas, individuālisma, sekularizācijas – ietvariem, paturot demokratizācijas un liberalizācijas ideālus. Attēls, tas ir kristiešu teoloģijas “pirmtēls”, Dēls, kas nemaz nav “līdzīgs” Tēvam, bet ir līdzdalīgs viņa dabā." / Zane Ozola, LAIKMETĪGĀ KULTŪRA KĀ ANTROPOLOĢISKS IZAICINĀJUMS. HOMO AESTHETICUS |
|
| |
|
bietes
Vakar beidzot izdomāju sev jaunā gada apņemšanos- jāsāk lietot pārtikā sarkanās bietes. Tas līdz šim ir bijis vienīgais produkts, ko es konkrēti neēdu nekādā sastāvā un necik. Nepatīk ne smarža ne garša ne krāsojošās īpašības. Aukstā zupa un siļķe kažokā- produktu esenciāli slikta izlietošana. Un kāpēc tad sākt tagad? Jo lien acīs visādi propagandas raksti par to, kāds supersakņaugs ir biete un kā mums visiem vajadzētu to ēst. Jo dārzeņi ir mans pamatracions, un, teiksim godīgi, latvju dārzeņus uz pirkstiem var saskaitīt, tāpēc katrs ir svarīgs. Un aizspriedumi ar laiku pāriet, es tak neēdu visādus rosolveidīgos līdz až gadiem trīsdesmit, bet tagad ēdu. Sajūsmā neesmu, bet reizēm ir ok. Varbūt es varu tikt galā vismaz ar savu nepatiku pret bietēm, ja reiz smēķešanu atmest nespēju. Apņemšanos nevajagot atlikt, neatliku uz šodienu un kātoju uz veikalu. Cita starpā iegādāju 400g rīvētu biešu ar domu vārīt zupveidīgo. Tagad vajadzētu sākt to darīt, un es jūtos priecīgi pacilāta un dziļi skeptiska. |
|
| |
|
Kā zināms, daži melnie strazdi paliek ziemot tepat. Šaisētā šogad ir vesels pārītis, laikam rezidentu atvases. Un katru gadu es domāju, ar ko lai šos uzcienā. Esmu lasījusi, ka ziemā šie varot ābolu uzknābāt. Un tā man gadiem stāv pa ābolam uz palodzes, neēd viņus pilnīgi neviens, pat nepagaršo, pat neaiztiek, pat žurkām neinteresē, līdz pavasarī sapūst. Nē, nu, kaut ko jau viņi tur uzēd, ja jau nāk, bet ko tieši? Rozīnes ar neder. Atvēru žalūziju, viens tur tāds stīvs un sarāvies, barotavā nakšņojis. Un man ne jausmas, ar ko lai to mazo dinozauru iepriecina. |
|
| |
|
Nejauši uzdūros Helen Andrews "Overcoming the Feminization of Culture", kas redz saistību starp sieviešu īpatsvaru institūcijās un vokismu, bet tajā pašā laikā viņa nav par "sievietes pie plītīm" vai ko tādu. https://www.youtube.com/watch?v=EWLbq7P |
|
| |
| |
|
Cibas tradīcija par mēnešiem, tomēr ir labākais veids kā kopsavilkt gadu bez pārspīlējumiem un nobīdēm: Es gribu prieku no publikācijas nevis to pretīgo savelkošo kunkuli. |
|
| |
|
Mosab Hassan Yousef is an American author and former militant who defected to Israel in 1997, thereafter working as an Israeli spy for the Shin Bet until he moved to the United States in 2007. His father is Hassan Yousef, a co-founder of the Palestinian Islamist organisation Hamas. A New York Times bestselling author, he is known for his outspoken criticisms of Hamas, the pro-Palestinian movement and Islam's treatment of non-Muslims. |
|
| |
|
Izskatās, ka par Izraēlas veikto Somālilendas atzīšanu no Latvijas medijiem ziņo tikai jauns.lv, Delfi.rus. un liepājniekiem.lv |
|
| |
|
Rakstu tekstu, kurā ir minēti influenceri. Skatos uz piedāvātajiem dažāda neveikluma līmeņa latviskojumiem (ietekmētājs, sliecinātājs) -- nu nav, nav. Lai kāda ir vārda burtiskā nozīme angļu valodā, nevaru atbalstīt ideju, ka ietekme vai spēja panākt, ka kāds nosliecas par labu kaut kam, ir viņu esence -- tas, kas šos sociālajos medijos aktīvos "reklāmstabus" atšķir no jebkā cita. Bet vienlaikus kaut kādā līmenī jūtos kā tāds kā valodas nodevējs, kas gatavs akceptēt anglicismu kā ērtāko risinājumu tā vietā, lai piedāvātu jēdzīgu apzīmējumu latviešu valodā. Savukārt no otras puses -- mums ir veselas nozares, kur oficiālie termini ir tieši tikpat primitīvi pārcelti no kādas citas valodas, un valodniekiem tas acīmredzot ir šķitis ok. |
|
| |||||
|
Diarium
Kaut kad sagribēju attaisīt Cibu, bet viņa - out of service. Laikam ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} fjokla ar savu skaļo atpakaļatgriešanos kaut ko salauza :D Sabēdājos, ka liela daļa manas dvēseles, kas te ielikta, pazudīs nebūtībā. Gluži kā mana tīņu dienu fiziskā dienasgrāmata, ko nekādi nevaru atrast, un tagad nožēloju, ka neiznīcināju personīgi. Tajā rakstīju visu, bez filtra, tikai sev. Un vēl atceros, kā kūmiņš teica, ka sadzedzināja savas un es vēl pie sevis padomāju "ak dievs, sadedzināt? NEMŪŽAM!!!". Njā. Nu vārdu sakot, Ciba atkal kaut cik darbojas, bet sapratu, ka te galīgi nav nekādas mūža garantijas, tāpat kā maniem blogiem, kas ir bijuši blogiem.lv, myspace.com, utt. Vesels lērums, kas zudis nebūtībā. Sāku meklēt alternatīvas - un atradu jauku lietotni Diarium, ir gan uz app, gan datorā (datorā 15 eur mūža licence) un vēl var sinhornizēt ar mīļāko mākoņkrātuvi pēc izvēles. Tad nu brīvdienas pavadīju, pārkopējot manuāli katru savu Cibas ierakstu, no visiem žurnāliem (arī alter-ego :)). Sanāca absolūti negaidīts trip down the memory lane, gan par labām dienām, gan par sliktām, gan par to cik traks tīnis biju jaunībā. Maksimāliste :) Un vispār ārprāts, sāku Cibu pirms 20 gadiem!!! :o Un tā ir daļa no manis, tas, kas mani, līdz ar citiem dzīves notikumiem līdz šim brīdim, ir veidojis par to kas tagad esmu. Un ir labi, labi sanācis :) Man pašai prieks par to, kur esmu, un kā izaugusi - pat ja līdz šim brīdim vajadzēja vairāk gadus nekā es būtu vēlējusies. Vārdu sakot, dublēšu ka šo ierakstu savā dienasgrāmatā, turpināšu meklēt savu veco, fizisko, un apsolīšu sev, ka rakstīšu biežāk. Nu vismaz reizi mēnesi - jo kā savādāk pēc tam pašreflektēt?
|
|||||
grateful