Jauks dzejolītis
Tikai žēl ka tā autors neesmu es


Mans tēvs ir ķirurgs
viņš zāģē Siāmas dvīņus uz pusēm;
mana māte – piromāne
dedzina kūlu un kaimiņam ņem mutē;
mana māsa dzīvo šķūnī
atstutēta pret malkas grēdu –
lūk mana mute, kā es ēdu,
jo, kad tētis mūs zāģēja uz pusēm
man tika mute,
tādēļ viņa tikai blenž un klusē.
Starp citu – viņai tikai viena krūts –
aug kreisajā padusē,
bet tas nu tā,
dzīvot gribas šā vai tā.
Un tad es satiku savu mīļoto, -
Mums piedzima kroplis –
mēs to izmetām miskastē,
jo gaidījām jau nākošo.
Nezinu, vai tā bija viņa vai viņš,
bet deguns bij skaists, -
to mēs nogriezām piemiņai
un pārējo atkal izmetām miskastē.
Ai, nē! Pirms tam es to iedevu māsai,
Jo viņa gribēja kaut kādai lellei
ieslaukt savu paduses krūti,
no kuras bij sākusi tecēt zilgana eļļa.
Kad sīcis bij nopuvis un sāka smirdēt
māsa to ietina starp divām briketēm
un tad mēs to izmetām miskastē,
bet tas nu tā,
dzīvot jau gribas šā vai tā.
Es pat nezinu, no kā
mēs tādi radāmies vai palikām,
skatoties sluma filmas,
kur sunīts bij radioaktīvs,
bet kaķītim galvu bij izēdis vēzis.
Man jau liekas, ka labāk
dzemdēt mūs nevajadzēja,
jo maz tur prieka, ka
jūs liedzat mums eitanāziju
un liekat mirt tik lēni,
lai ilgāk varētu skatīties sejās,
jo mēs pēdējie pasaules bērni.