Memento mori
naaves_studija
...::. .:....:

August 2015
            1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31

Četri un pieci

Sen jau gribēju pieķerties, manuprāt, vienam no svarīgākajiem kulturoloģiski-antropoloģiskajiem darbiem, kas sarakstīti par nāves tēmu. Runa, protams, ir par Filipa Arjesa (Philippe Ariès) darbu. Tas ir pieejams divās versijās. Abās ir izklāstīta viena un tā pati teorija par attieksmi pret nāvi Rietumu kultūrā.

I - Essais sur l'histoire de la mort en Occident: du Moyen Âge à nos jours (1975)
(Western Amitudes toward Death: From the Middle Ages to the Present (1974))

1) Tamed Death (500-1100 AD)
2) One's Own Death (1100-1800)
3) Thy Death (1800-1900)
4) Forbidden Death (1900-today)

Īsā versija (nedaudz vairāk, kā 100 lpp.) ir lekciju kurss, kuru Arjess 1973. gada aprīlī nolasa ASV Džona Hopkinsa universitātē. Šeit tiek minēti četri posmi attieksmes transformācijā, kas sākas ar "Pieradinātās nāves" posmu. Šajā periodā nāve ir visuresoša parādība, tā eksistē tepat blakus, līdzīgi pieradinātam mājlopam. Pats miršanas process ir publisks, kapsētas ir publisku pasākumu vietas, kur cilvēki nāk tirgoties, kur ir dzirdama mūzika un notiek dejas. Nākamajā posmā nāve kļūst personiskāka - "Paša nāve", - jo tās uztveri arvien vairāk iespaido doktrīna par Pastaro Tiesu, kur tiks izvērtēti cilvēka labie un sliktie darbi, līdz ar to miršanas brīdis bija liktenīgs - tajā izšķīrās tas, kur cilvēka dvēsele nokļūs pēc nāves. Nākamajā posmā, kas saucas "Otra nāve", uzmanība pārvietojas uz personiskajām attiecībām, ko pārtrauc nāve, parādās priekšstats par nāvi kā atbrīvošanos no ciešanām, bet pēcnāves dzīve piedāvā ilgi gaidīto atkalsatikšanos ar mirušajiem radiniekiem. Visbeidzot, "Aizliegtās nāves" posmā, kas ir mūsdienas, nāve kļūst atsvešināta: nāve ir traumatiska, tādēļ tai jānotiek slepeni, prom no acīm. Nāve tiek medikalizēta - ja agrāk cilvēki mira mājās, radinieku vidū, tad tagad viņi to dara slimnīcās, ārstu uzraudzībā. Ikdienā nāve ir tabu tēma, par to nerunā un to neapspriež, jo tā kontrastē ar optimistiski bezrūpīgo patērētāju sabiedrības ideoloģiju.

II - L'Homme devant la mort (1977)
(angliski: The Hour of Our Death (1981), krieviski precīzāk: Человек перед лицом смерти (1992)).

1) Tamed Death (500-1100 AD)
2) One's Own Death (1100-1600)
3) Death Near and Far (1600-1700) (La mort proche et longue)
4) Thy Death (1800-1900)
5) Forbidden Death (1900-today)

Šī grāmata ir iepriekšējās paplašināta un pārstrādāta versija (apjoms tagad pārsniedz 600 lpp.), kur parādās iepriekš neminēts piektais posms attieksmē pret nāvi - "Tuvā un tālā nāve". Nāvei pakāpenski kļūstot svešai parādās seksuālas konotācijas - mirušais ķermenis dažos izsauc riebumu, bet dažus tieši otrādi - pievelk. Šāda Erosa un Tanatosa līdzpastāvēšana parāda, ka Arjesu spēcīgi iespaidojusi psihoanalīzes teorija, ko viņš pats arī atklāti atzīst (un, protams, kritiķi šo min kā būtisku metodoloģisku trūkumu, jo parasti kultūras vēsturi neviens neinterpretē caur psiholoģijas prizmu).

Arjesa paveiktais ir ārkārtīgi iespaidīgs. Viņš ir racies cauri 1500 gadiem Rietumeiropas kultūrā un grāmata ir pārbāzta ar piemēriem, citātiem un visādu citu evidenci. Līdz ar to lasīšana var sagādāt zināmas grūtības, jo detaļu vienkārši ir pārāk daudz. No otras puses, tieši šīs detaļas liek nopietni apsvērt viņa piedāvāto teoriju un pieļaut, ka psiholoģizēta vēstures intrepretācija, iespējams, nemaz nav tik apšaubāms pasākums.

Comments

Iepriekšējo ierakstu es faktiski varu dzēst ārā? :)

Nē, es tur tieši tagad rakstu komentāru :)

Es te redzu vismaz divas problēmas. Pirmkārt, kādā veidā dažādu vēsturisku liecību izmantošana validē noteiktu vēstures skaidrošanas teoriju? Ibo jebkuram vēstures pētījumam ir jābalstās uz evidenci. Jautājums drīzāk ir - kas tiek ar liecībām darīts. Man Arjesa izklāsts (un tas ir mans 'otrkārt') mazliet atgādina tādu skaistu (t.i., vienkāršu) shēmu, kurai tiem piemeklēta evidence (t.i., sameklējam to, kas der un lasām to tā, lai iekļaujas shēmā; ja kaut kas neder, tad izliekamies, ka nekā tāda nav utt.) Tas kaut kā mazliet atgādina to dumjo tēzi par to, ka, lūk, grieķiem laiks bija ciklisks, bet mums, redz, tas ir kā vektors, kas tiecas bezgalīgā nākotnē. Manuprāt, tā ir reāla sengrieķu domas misinterpretācija. Man ir aizodmas, ka ar tām nāvēm ir kaut kas līdzīgs. Paņemsiem, piemēram, vienu no (ja ne pašu) vislabāk aprakstītajām nāvēm senatnē, proti, Sokrata nāvi - kādu nu mēs to zinām no Platona "Faidona". Kuram posmam to pieskaitīt. Pēc Arjesa tai vajadzētu būt pieradinātajai nāvei, vai ne? Bet tā tik pat labi ir arī 'paša nāve' - jo arī senajiem bija priekšstti, ka nokļūt (ja vien vispār kaut kur) var diezgan atšķirīgās vietās. Un tā tik pat labi ir "otra nāve" - raudošais Apollodors, pārējie, kas sēro par sava drauga miršanu, Sokrata teiktais par gaili, kas jāziedo Asklēpijam utt. Neesmu drošs par to, vai tā ir arī aizliegtā nāve. Ja pieņem, ka Platons Sokrata nāvi ir estetizējis, t.i., aprakstījis to daudz pieņemamāku nekā tā patiesībā bija, tad tas velk uz aizligtās nāves pusi. Bet tas ir tikai ar nosacījumu, ka taisnība ir tiem sholāriem, kas uzskata, ka miršana no Sokrata izdzertā velna rutka patiesībā ir diezgan pabaiss pasākums ar vemšanu utt. Ir cilvēki, kas norāda, ka Atēnās lietoja noteiktu velna rutka paveidu, kas izraisīja tieši tādus simptomus, kādus arpaksta Platons, t.i., nekādas vemšanas un rīstīšanās, bet gan lēna idzišana.

Ok, tie ir vērā ņemami iebildumi. Arjess pats grāmatas ievadā apstāsta savus metodoloģiskos paņēmienus, es apskatīšos, ko viņš tur raksta.
Atsauksmes par grāmatu, ko esmu lasījis sekundarņikos, ir tādas, ka tieši empīriskā materiāla ziņā šis ir viens no redzamākajiem darbiem t.s. "tanatoloģijā".

Tāpat jāsaka, ka es neesmu tāds 100% Arjesa teorijas piekritējs, it īpaši jautājumā par "Aizliegto nāvi" - tur viņš ir nošāvis garām diezgan pamatīgi. Mani pašu tiešām vairāk interesē empīriskais materiāls.

Cik saprotu, tas tomēr ir viens no fundamentālajiem pētījumiem par topiku. Bet tās (konceptuāli) skaistās ierāmētās vēstures bildītes vienmēr ir likušās aizdomīgas.

Jā, tieši tā, viens no fundamentālākajiem. Šajā gadījumā gan jāsaka, ka neesot ekspertam, viņa interpretācijas nekādas acumirklīgas aizdomas nerada. Viņš, piemēram, aplūko veidus, kā gleznās attēlota nāve un miršana, un apraksta, kāpēc pie mirēja gultas vienā pusē stāv velni, otrā enģeļi un tādā garā.
Tāpat arī viņš analizē norādes labai nāvei, kas apkopotas izdevumā "Ars moriendi" (par to esmu šeit jau rakstījis), to visu baigi interesanti lasīt.