On April 10 in 1905, Fou Tchou-Li suffered the last execution by lingchi in Beijing, for the murder of a Mongolian prince.

In 1925 his psychoanalyst presented Georges Bataille with a photograph. It showed Fou-Tchou-Li, a young Chinese man, being tortured to death by the punishment of the ‘hundred pieces’. The victim is tied to a post with the flesh sliced from his chest and blood streaming down his body. The executioner slices through his leg at the knee, and the upturned face of the tortured man bears a strange expression. He appears to be smiling, perhaps his face is contorted in agony or perhaps in ecstasy, or the expression may be the result of the administration of opium to prolong his torture, we do not know. At the conclusion of his last work, The Tears of Eros (1961), Bataille turned to this photograph, which had obsessed him throughout his life. He saw it as representing ‘the identity of these perfect contraries, divine ecstasy and its opposite, extreme horror’ (1989: 207). This photograph was, for Bataille, the image of ecstasy and horror.

Noys, B., (2005), "The Culture of Death", Berg, p. 101

( Brīdinu, foto aplūkošana var būt ļoti nepatīkama )

"... perhaps the most extreme form of bare life, is the Muselmann or ‘Muslim’. The ‘Muslim’ was the camp jargon for the inmate reduced to a state of living death, and the term seems to come from the European and Western fantasy of fatalism imputed to Muslims. One survivor of the camps described a ‘Muslim’ as ‘a staggering corpse, a bundle of physical functions in its last convulsions’.

What we find in Auschwitz that is so unbearable is, according to [Giorgio] Agamben, life reduced to mere biological existence. This can be found in the terrible experience of the Muselmann or ‘Muslim’, who is reduced by starvation and suffering to the state of a living death.
No one can bear the sight of the "Muslim".

( No one can bear the sight of the Muslim )

Sen jau gribēju pieķerties, manuprāt, vienam no svarīgākajiem kulturoloģiski-antropoloģiskajiem darbiem, kas sarakstīti par nāves tēmu. Runa, protams, ir par Filipa Arjesa (Philippe Ariès) darbu. Tas ir pieejams divās versijās. Abās ir izklāstīta viena un tā pati teorija par attieksmi pret nāvi Rietumu kultūrā.

I - Essais sur l'histoire de la mort en Occident: du Moyen Âge à nos jours (1975)
(Western Amitudes toward Death: From the Middle Ages to the Present (1974))

1) Tamed Death (500-1100 AD)
2) One's Own Death (1100-1800)
3) Thy Death (1800-1900)
4) Forbidden Death (1900-today)

Īsā versija (nedaudz vairāk, kā 100 lpp.) ir lekciju kurss, kuru Arjess 1973. gada aprīlī nolasa ASV Džona Hopkinsa universitātē. Šeit tiek minēti četri posmi attieksmes transformācijā, kas sākas ar "Pieradinātās nāves" posmu. Šajā periodā nāve ir visuresoša parādība, tā eksistē tepat blakus, līdzīgi pieradinātam mājlopam. Pats miršanas process ir publisks, kapsētas ir publisku pasākumu vietas, kur cilvēki nāk tirgoties, kur ir dzirdama mūzika un notiek dejas. Nākamajā posmā nāve kļūst personiskāka - "Paša nāve", - jo tās uztveri arvien vairāk iespaido doktrīna par Pastaro Tiesu, kur tiks izvērtēti cilvēka labie un sliktie darbi, līdz ar to miršanas brīdis bija liktenīgs - tajā izšķīrās tas, kur cilvēka dvēsele nokļūs pēc nāves. Nākamajā posmā, kas saucas "Otra nāve", uzmanība pārvietojas uz personiskajām attiecībām, ko pārtrauc nāve, parādās priekšstats par nāvi kā atbrīvošanos no ciešanām, bet pēcnāves dzīve piedāvā ilgi gaidīto atkalsatikšanos ar mirušajiem radiniekiem. Visbeidzot, "Aizliegtās nāves" posmā, kas ir mūsdienas, nāve kļūst atsvešināta: nāve ir traumatiska, tādēļ tai jānotiek slepeni, prom no acīm. Nāve tiek medikalizēta - ja agrāk cilvēki mira mājās, radinieku vidū, tad tagad viņi to dara slimnīcās, ārstu uzraudzībā. Ikdienā nāve ir tabu tēma, par to nerunā un to neapspriež, jo tā kontrastē ar optimistiski bezrūpīgo patērētāju sabiedrības ideoloģiju.

II - L'Homme devant la mort (1977)
(angliski: The Hour of Our Death (1981), krieviski precīzāk: Человек перед лицом смерти (1992)).

1) Tamed Death (500-1100 AD)
2) One's Own Death (1100-1600)
3) Death Near and Far (1600-1700) (La mort proche et longue)
4) Thy Death (1800-1900)
5) Forbidden Death (1900-today)

Šī grāmata ir iepriekšējās paplašināta un pārstrādāta versija (apjoms tagad pārsniedz 600 lpp.), kur parādās iepriekš neminēts piektais posms attieksmē pret nāvi - "Tuvā un tālā nāve". Nāvei pakāpenski kļūstot svešai parādās seksuālas konotācijas - mirušais ķermenis dažos izsauc riebumu, bet dažus tieši otrādi - pievelk. Šāda Erosa un Tanatosa līdzpastāvēšana parāda, ka Arjesu spēcīgi iespaidojusi psihoanalīzes teorija, ko viņš pats arī atklāti atzīst (un, protams, kritiķi šo min kā būtisku metodoloģisku trūkumu, jo parasti kultūras vēsturi neviens neinterpretē caur psiholoģijas prizmu).

Arjesa paveiktais ir ārkārtīgi iespaidīgs. Viņš ir racies cauri 1500 gadiem Rietumeiropas kultūrā un grāmata ir pārbāzta ar piemēriem, citātiem un visādu citu evidenci. Līdz ar to lasīšana var sagādāt zināmas grūtības, jo detaļu vienkārši ir pārāk daudz. No otras puses, tieši šīs detaļas liek nopietni apsvērt viņa piedāvāto teoriju un pieļaut, ka psiholoģizēta vēstures intrepretācija, iespējams, nemaz nav tik apšaubāms pasākums.