Es te redzu vismaz divas problēmas. Pirmkārt, kādā veidā dažādu vēsturisku liecību izmantošana validē noteiktu vēstures skaidrošanas teoriju? Ibo jebkuram vēstures pētījumam ir jābalstās uz evidenci. Jautājums drīzāk ir - kas tiek ar liecībām darīts. Man Arjesa izklāsts (un tas ir mans 'otrkārt') mazliet atgādina tādu skaistu (t.i., vienkāršu) shēmu, kurai tiem piemeklēta evidence (t.i., sameklējam to, kas der un lasām to tā, lai iekļaujas shēmā; ja kaut kas neder, tad izliekamies, ka nekā tāda nav utt.) Tas kaut kā mazliet atgādina to dumjo tēzi par to, ka, lūk, grieķiem laiks bija ciklisks, bet mums, redz, tas ir kā vektors, kas tiecas bezgalīgā nākotnē. Manuprāt, tā ir reāla sengrieķu domas misinterpretācija. Man ir aizodmas, ka ar tām nāvēm ir kaut kas līdzīgs. Paņemsiem, piemēram, vienu no (ja ne pašu) vislabāk aprakstītajām nāvēm senatnē, proti, Sokrata nāvi - kādu nu mēs to zinām no Platona "Faidona". Kuram posmam to pieskaitīt. Pēc Arjesa tai vajadzētu būt pieradinātajai nāvei, vai ne? Bet tā tik pat labi ir arī 'paša nāve' - jo arī senajiem bija priekšstti, ka nokļūt (ja vien vispār kaut kur) var diezgan atšķirīgās vietās. Un tā tik pat labi ir "otra nāve" - raudošais Apollodors, pārējie, kas sēro par sava drauga miršanu, Sokrata teiktais par gaili, kas jāziedo Asklēpijam utt. Neesmu drošs par to, vai tā ir arī aizliegtā nāve. Ja pieņem, ka Platons Sokrata nāvi ir estetizējis, t.i., aprakstījis to daudz pieņemamāku nekā tā patiesībā bija, tad tas velk uz aizligtās nāves pusi. Bet tas ir tikai ar nosacījumu, ka taisnība ir tiem sholāriem, kas uzskata, ka miršana no Sokrata izdzertā velna rutka patiesībā ir diezgan pabaiss pasākums ar vemšanu utt. Ir cilvēki, kas norāda, ka Atēnās lietoja noteiktu velna rutka paveidu, kas izraisīja tieši tādus simptomus, kādus arpaksta Platons, t.i., nekādas vemšanas un rīstīšanās, bet gan lēna idzišana.