Es autora teiktajā (iņemot atsauces uz reliģiju), neko fundamentāli nepareizu nesaskatu. Avārija ir traģiska, bet traģiska tieši savā stulbumā.

Man arī liekas neizprotams tas, kādēļ pēkšņi izrādās, ka septiņi dzēruši tīņi pussalauztā vāģī uz bīstama ceļa patiesībā ir apstākļu sakritības upuri. Cits jautājums, kā pat šo traģisko stulbumu runāt un kad. Vecākiem tagad noteikti nevajadzētu ar to plīties virsū, lai viņi vispirms tiek pāri bērna zaudējumam (lai gan, ļaut saviem bērniem braukāt ar tādu vāģi - tas kaut ko liecina arī par pašiem vecākiem).

Mani vēl sajūsmināja komentārs par noslīkušajiem makšķerniekiem. Es, protams, te trollēju, bet pieļauju domu, ka gan jau mašīnā bija arī tam reģionam populārā nelegālā benža. Kas zina, varbūt nebūtu kur dabūt nelegālo degvielu, nebūtu arī liktenīgā brauciena.

Bet, šķiet, es tikko sapratu galveno pārspriedumu klupšanas akmeni. Visi šie piemēri iz dzīves, un pārspriedumi "kā būtu, ja būtu" ir baltiem diegiem šūti, un katrs jauns fakts vai aspekts kopējo bildi diezgan viegli pamaina. Pavisam cita tēma ir par to, vai nepieciešama traģēdija, lai mēs atcerētos par likumu un noteikumiem? Man jau liekas, ka diskusijai jābūt visu laiku par to, ka nevajag pārkāpt likumu, vai tas skartu ceļu satiksmi, vai nodokļus. Un ceļu satiksmes drošības jautājumu skaidrošanā krietni pamatotāk ir izmantot statistiku, nevis atsevišķus incidentus. Citādi zūd kopbilde, un mēs runājam abstrakti par likumu, nevis to, kādēļ tāds likums vispār ir.

Šajā gadījumā ir viens avārijas izraisītājs, kas ir vainīgais šajā negadījumā un seši viņa upuri. Tā raksta autors šo finesi nav ņēmis vērā, taču tā būtiski maina visu bildi, ja runājam par sēru dienām un citādām līdzjūtības izpausmēm.

Good point.

Tomēr, no personiskas pieredzes varu teikt, ka es trīsreiz padomātu, vai sēsties mašīnā, kuru vada daži konkrēti cilvēki. Proti, arī pasažieriem ir jāsaglabā kritiska attieksme un jāspēj apzināties riskus.

Protams, turklāt var teikt, ka tādi no riska viedokļa nestabili lēmumi ir evolucionāri nestabila stratēģija, kas šajā gadījumā ir pilnībā realizējusies. Tomēr man šķiet, ka vecākiem, lai arī viņi ir piedalījušies aplamā gēnu komplekta nodošanā, pienākas līdzjūtība arī tad, ja nāve ir bijusi stulba (atceros, ka mana acumirklīgā reakcija gan bija "idiņi", taču ar drūmas līdzjūtības pieskaņu).

Piekrītu. Un tas labi saskan ar to, ko es augstāk minēju, ka piemetam kādu jaunu aspektu, par ko iepriekš bijām piemirsuši, un skats uz kopbildi mainās.