Nu, pasakas par vientuļām nelaimīgām vecmeitām arī ir specifisks žanrs, bet dažiem laikam nepieciešamas, jo tad ir vieglāk vilkt savu vezumu.
Labs ir, kad nākamreiz kādu no viņām satikšu, centīšos atsaucoties uz tevi pārliecināt, ka patiesībā viņa nemaz neeksistē, bet gan ir nenovīdīgu matronu iztēles auglis.
Pie reizes parādi arī šos tavu komentārus. Es domāju, tavas paziņas būs sajūsmā uzzināt, ka tev ir tāda (nemaz ne aizdomīga) fiksācija uz viņu privāto dzīvju detaļām.
Beidz jau plosiities, nav man nekaadu fiksaaciju un buut par sznjupdraaninju ne paaraak patiik. Piemeerus minu, jo manaa vecuma grupaa masveidaa iestaajas jauniibas izveelju sekas, diemzheel to nevar neredzeet. Tiiri cilveeciigi es gribeetu, lai bodii pozitiivie buutu veseli un vientuljnieces justos laimiigas.
(Jo es esmu tā, kas plosās, protams.) Neatbildēts gan paliek jautājums, kāds vispār visam šim tavam pasaku ceļojumam sakars ar tēmu.
Tik pat liels, cik tavam ierakstam, uz kuru referējas šis komentārs, bija sakars ar iebildumiem pret abortu normalizāciju.
Ke? Ej padzer kandžu, pieauguši cilvēki sarunājas.