tur stāsts ir par meiteni, kuru Jēzus pieceļ no mirušajiem. un tad viņš saka, lai nevienam nestāstot, bet lai dodot tai ēst. un es tā aizdomājos. ja nu tā ir mūsu dvēsele - tā, kuru Jēzus pamodina. uzceļ. no tās netīrās peļķes, kur tā mētājas. un vienīgais, ko viņš lūdz, lai mēs darām tās labā ir - ēst. jāpabaro dvēsele. ar ko? cik daudz reizes man nav teikts, ka tad, kad paiet tie emocionālie gadi ticībā, ļoti svarīgi ir lasīt kaut ko garīgu. varbūt es to tik tagad tā uztveru, bet šķiet, ka tas ir mājiens, ka jālasa tālāk Grāmata. (:

un otrā doma gan bija par cilvēkiem. kurus aizvedam pie Jēzus. lai viņš viņu sirdis izārstē. lai viņu sirdis iepazīst Jēzus mīlestību. un tad viņš saka, lai mēs paēdinām šos cilvēkus - protams, ar garīgo barību. nevis atstājam pašplūsmā. bet rūpējamies. neliels atgādinājums man.

un varbūt arī jums... :)

lai jauka diena! svētīga!