Pītagu dienasgrāmata

super, super, super! esam iekļuvuši jaunajā Lonely Planet Baltijas ceļvedī. zinājām jau kādu laiku, bet tikai tagad ieraudzīju grāmatnīcā grāmatu un nofočēju aprakstu.

mhm... 18. gadsimta celtnes Košragā... tādas gan tur būtu jāpameklē;-)

taisīju jaunu Google Adwords kampaņu "Pītagu" mājas lapai, un, lūk, kādus atslēgvārdus man piedāvāja automātiskais atslēgvārdu ģenerators. mīļi, vai ne?

Tas bija nesen, kad kopā ar Kolkas raga informācijas centra komandu devos ceļojumā uz Kolkas bāku - jūrā. No rīta mēs izbraucām daļu velotakas (Kolkas aplis)un 15tos bija nolikts pēdējais laiks izbraukšanai - noteikti jau laivas kapteinis Feldmaņa kungs zināja iemeslu kamdēļ jāsteidzas... - mēs kavējām braucienu, kas bija paredzēts 13tos.
Neesmu draugos ar ūdeni - nu slikti peldu, bet neba peldēt devāmies...
Pieejot pie laivas mums izsniedza peldvestes, man tika arī garie zvejnieku zābaki(pāri celim), kurus uzvilku pār apaviem uz sašņorēju 3 vietās - Tas nozīmēja, ka varēšu palīdzēt iestumt laivu jūrā...


Tagad derētu bišķīts vēstures - Lībiešu krastā paceļas vairākas bākas. Augstākā - Miķeļbāka, Slīteres bāka atrodas 5km attālumā no jūras, bet ir visaugstāk virs jūras līmeņa. Vecākā celtne, kas saglabājusies, ir Ovīšu bāka. Un par lībiešiem klīst nostāsti, ka bez dzeršanas viņu lielākais netikums bijis kuģu aplaupīšana. Nereti viņus sauca par kāju griezējiem. Viņi no jūras esot vilkuši laukā bojā aizgājušos jūrniekus, jo vērtīga manta bijuši jūrnieku zābaki. Taču kājas noslīkušajiem piepampušas un ...
Tā jau no 13.gs. ar ugunskuriem brīdināja par sēkļiem, bet pirmā bāka, ko uzbūvēja Latvijas teritorijas piekrastē, bija Kolkas bāka. 1532.gadā to sāka un tā bija no koka, vēlāk arī no mūra. Interesanti, ka kādu laiku Kolkas krastā bija divas bākas un apbraukt tās varēja, kad to gaismas bija viena virs otras. Tomēr, tas maz līdzēja...
19 gs. uz Kolkas raga sēkļa izlēma celt bāku. Lai jūrā izveidotu pamatu, uz kura bāku būvēt - mākslīgu salu, no Vīdāles cauri mežam veda akmeņus. Ceļu nosauca toreizējā ķeizara Aleksandra vārdā - viņš pavēlēja bāku būvēt. Mākslīgo salu sāka veidot 1872.gadā un jau 1875.gadā koka tornī iededza gaismu. Akmeņus bākas pamatam saveda laivās un pa ziemu kamanās. 1884.gadā no Pēterburgas pa daļām atveda sarkano bākas torni, kas vēl šodien stāv.
Kolkas bāka - 1952 kvm liela sala - astoņi stūri, tagad tā strādā automātiskā režīmā.
Bet pirms tam - bākas sargs uz salas pavadīja mēnesi, vēlāk dežūru laiku samazināja līdz nedēļai. Tā tas turpinājās līdz 1975.gadam, kad bāka daļēji sāka strādāt automātiskā režīmā un to vadīja no krasta. Līdz 1995.gadam bāku "baroja" ar kodoldegvielu bet tad dāņi uzdāvināja saules paneļus - solārā enerģija tagad baro visas Latvijas bākas.
Vēl kas? - nu kuģotājiem svarīgi zināt, ka Kolkas bākas uguns periods ir desmit sekundes - 1 sekunde gaisma, 1 sekunde tumsa, 1 sekunde gaisma, 7 sekundes tumsa. Bet nu jau tam ir maza nozīme - GPS jau ir pat sēņotājam, kur nu vēl kuģotāju aprīkojums.


Un tā, nu mazo 10 vietīgo laiviņu esam iepeldinājuši mazjūrā - neviena vilnīša, skaisti vizuļo jūra, saulains, silts - pēdējās atvasaras dienas...
Piepukšķinājis motoru kapteinis uzņem kursu - 6km attālā Kolkas bāka...Sasmaidamies, pļāpājam, tikai kapteinis nerunīgi stūrē un uzmana motoru.
Pamazām pazūd saulīte, es cenšos nedomāt par to ūdens masu zem mums-tumšs biedējošs ūdens, pamazām parādās vilnīši, attālinās krasts- skats uz bāku - galvu uz augšu...
Nez kapēc apklust motors, mūs viegli šūpo, brīdis paiet kamēr atsākas brauciens - izrādās kāds no aizmugurē esošjiem pasažieriem ar kāju aizspiedis degvielas padeves trubiņu - tikai bez panikas...
Freimaņa kungs nodod ziņu piekrastes apsardzei - ESIET GATAVI - man motors niķojas. Mums nav pamata uztraukumiem, braucam tālāk... mēs neviens nezinājām - zināja laivas vadītājs - lieljūra mūs sagaidīja ar viļņiem - man kā "sauszemes žurkai" tie bija LIELI, vēlāk arī Feldmaņa kungs atzina , ka parasti ekskursantus tādā vējā neved uz bāku. Ūdens šaltis pāri laivas malai triecās mūsu sejās, drēbes izmirka vienā mirklī. Aizmugurējie sāka smelt no laivas ūdeni. Pēcāk priecājos, ka neviens nebija dzirdējis manu kluso jautājumu , kādu kilometru pirms bākas - "Vai mēs jau tagad nevaram braukt atpakaļ?"
Jā, jā - Feldmaņa kungs vēl pavaicāja - "Vai uz bāku izkāpsim?" Pagriežamies un braucam atpakaļ - man parādās cerība - šoreiz nevajadzēs izmēģināt peldvesti, vēl reizi 6 km un būsim galā. Izkāpjot no laivas izleju no zābakiem ap 3 litru jūras ūdeņa, apskatu peldi izturējušo Nokiju, pamasēju viegli notirpušos pirkstus, kas visu ceļu bija krampjaini ieķērušies laivas malā un sēdeklī... Labi , ka mašīnā atradās sausas drēbes, Kolkas raga infocentrā karsta šokolāde - un Košragā visiem braucējiem - karsta pirts.
Šodien es priecājos, ka biju tur,tas bija notikums mums visiem...
Jūra, kas lika aizdomāties kā ir īstajiem kuģiem un jūrniekiem ĪSTĀ vētrā. Vakara nobeigumā vēl noskatījām jauno DVD ar diviem audiovizuāliem stāstiem - "Aizslēgtais krasts" un "Burinieku gadsimts" - par Kr.Valdemāru un lībiešu dzīvi piekrastē - nu nostaļģiski! - te taču viss ir tik pat kā izmiris.....

Lietus, bet nu Latvijas platuma grādiem tas ir ierasti...Jau putnu dienas...
Par to melno grifu - tas ir nofilmēts - pagājušajā nedēļā pie Dundagas, apmaldījies un ieklīdis no Valmieras puses? - http://www.tvnet.lv/zalazeme/nature/article.php?id=82723

Beidzot esmu izbraukusi sen izreklamēto, bet Slīteres NP nemīlēto Kolkas apli - nu daudz visādu nebūšanu tur pa ceļam - projektā ar Lauku Ceļotāju ir iezīmēt dabā daļu maršruta. Būs jauni tūrisma projekti -
Pārgājiena maršruts:
Iepazīsti Mazirbi
Kolkasraga aplis
no ciema uz ciemu - gar jūras krastu

Ūdenstūrisma maršruts:
Apkārt Kolkasraga bākai

Automaršruts (īstenojams arī kā velomaršruts):
Apkārt Slīteres nacionālajam parkam. Skaistākās skatu vietas
Velomaršruts:
Pa lībiešu ciemiem
un
Kolkas mazais aplis

Rosīgs rudens sanācis - apzināta kultūrvēture braucienos ar riteni - Dūmele un izpētīti Krievijas armijas atstātie objekti - te liels paldies - Ilgonim Upmalim, kas laipni man atvēlēja apskatīt šos objektus kompānijā - Jaunciems, Lūžņa, Irbene... par to visu vēl jādomā un jācenšas ievietot mājas lapā.
Idejas, domas un ikdienas darbi.

Par vasaru - divos vārdos - liels paldies - gan tiem , kas atgriežas , gan jauniņajiem - ar katru gadu Jūsu ir vairāk un vairāk. Šajā vasarā iespējams daži izvēlējās Latviju un atklāj, ka arī šeit ir ko redzēt - sasildi Latviju...mēs grūtībās esam kļuvuši labāki viens pret otru, lai tas nepazūd.

Nekā personīga, lai neņem ļaunā tie, kas ...
es nesaprotu kapēc izlietnē tek ūdens, kamēr zobu birste dzīvo pa muti?
es nesaprotu kapēc viesu mājā mazgā traukus tualetē?- mums ir trauku mašīna...
es nesaprotu kapēc pārtikas atkritumus nemet kompostā.
es nesaprotu kamdēļ kafijas biezumus gāž izlietnē,- komposts, kaut zālītē - uzreiz tak pazūd, mums melnzeme nepieciešama.
es nesaprotu kapēc 500m līdz jūrai jābrauc ar auto...
mēs šķirojam atkritumus, staigājam pa māju zeķēs, taupam resursus, bet es cenšos neaizrādīt - jo cilvēks taču atbraucis atpūsties.
Vienīgi nu nekuriniet glillus zem kokiem... par to aizrādam.
Mēs pamazām nogurstam ar vien vairāk- vēl 3 nedēļas... mūs priecē tie kas atgriežas- tas dod spēku.
Vienīgi grūta tā bezdomu rutīna- grīdas, trauki, 40 gultas, gludināšana- bezdomu automātisks darbs, bet peieņemt robotiņu nav iespējams- nodokļi lieli, izturēsim - paši - divatā...
vakaros jau desmitoe tumšs, rudentiņš tuvojas.
Esmu priecīga par to, ka vakaros pēc vienpadsmitiem ir kluss un neesmu ne reizi rājusies...
Mēs lēnām iesim uz priekšu - žogs, bērniem laukums, vēl vairāk soliņu un galdu, nopļausim kārtīgāk zālīti... centīsimies saņemt būvatļauju ģimenes mājiņām ar ērtībām un virtuvi..., nomarķēsimm veloceliņus, pamazām sāksim nūjot..., sakārtosim grāmatas, uzbūvēsim jaunus grāmatu plauktus, mācīsimies vācu valodu - galvenais neapstāties, būt noderīgam.
Ticiet man nav iespējams par jums nedomāt, katrs ciemiņš ir īpašs... man patīk tas ko daru un grūti ziemā, kad maz darba...

Nu tūlit pat atkal varēs lasīt, klausīties mūziku, radio, kāda filma un koncerts - pēc lielā darba cēliena...

... pieredzes apmaaiņas ekskursija uz Alūksni un Gulbeni iekrita aukstajās dienās - labi, ka ziemas vējjaka paņēmās, tikai rezerves segu priekš manis saorganizēja izņēmuma kārtā... nenosalu vismaz.
Izbraucām agri - no Košraga 4.10, cauri Rīgai raiti uz Dāvida dzirnavu avotiem - Atrašanās vieta: Cēsu rajons, Vaives pag. Vaives gravas kreisā pamatkrasta kraujā pie Dāvida dzirnavām;
Apraksts: Spēcīgu avotu grupa. Kādreiz avotus savienoja grāvis, ko virzīja dambis, un tie darbināja Dāvida dzirnavas. Avoti izplūst no Pļaviņu svītas dolomītiem. Ūdens satur dzelzs hidroksīdus un kalcija karbonātu.

Raunas Staburagu, Atrašanās vieta: Cēsu rajons, Raunas pag. Raunas upes labajā krastā 1 km augšpus Raunas, 200 m R no Brīvzemniekiem;
Apraksts: Savdabīgs pēcledus laikmeta veidojums - avots stāvajā Raunas upes krastā izgulsnējis avotkaļķus, kas sacementējušies. Avots, kas plūst pāri Staburagam, turpina audzēt to. Staburaga augšana sākusies pirms apmēram 800 gadiem. Šobrīd kāpņveida krauja ir ap 35m gara un nepilnus 4 m augsta. Pašā Staburaga kraujā ir gandrīz pusotra metra dziļa niša, kurā plūst nogāzē iztekošo avotu ūdeņi. Kādreiz no avotiem izplūdis krietni vairāk ūdens. Pēdējā laikā bijušas vasaras, kad avoti netecēja vispār.
Diemžēl pēdējās desmitgadēs tūrisms Staburagu ir ļoti nelabvēlīgi ietekmējis - tas ir nomīdīts. Uz Staburaga tiek likti ziedi, kas tepat arī sapūst. Iznīkusi ir uz tejieni pārceltā Alpu kreimule, nav manīta vismaz desmit gadus.
Uz avotiem liela tūristu plūsma, lielākā daļa uz Staburaga cenšas uzkāpt.

Kāzu muzejs Gulbenes pusē - nu tā neko - pieklājīga bezgaumība.

„Zeltiņu” raķešu bāze -

Vides labirinti - Galvenais uzsvars tajā, kā reizi, likts uz dabas skaistumu. Aldis un Evalda Verneri pilsētas domes atvēlētajās telpās 19. gadsimta vidū celtajā Alūksnes Jaunajā pilī ierīkojuši fantastisku gliemežnīcu, kukaiņu, iežu, minerālu un putnu ekspozīciju, maksimāli liekot uzsvaru tieši uz skaisto.Viens no interesantākajiem verķiem muzejā ir putnu balsu automāts. Tur pietuvināti un labi izgaismoti apskatāmi visdažādākie dabas brīnumi, kādus neredzēt pat dabas muzejā galvaspilsētā. Visvairāk muzejs lepojas ar pat Eiropas mērogā unikālu fluorescento minerālu kolekciju. Viesiem tiek sarīkots pat īpašs četru minūšu šovs, kura laikā, skanot emocionāli kāpinātai mūzikai, minerāli tiek izgaismoti speciālos ultravioletajos staros, tādējādi atklājot to patieso skaistumu, ko dienas gaismā nesaskatīt.

vakariņas viesu namā „Paideri”, pirtēšanās, lustēšanās, pagulēšana, sadziedāšanās, rīta pelde…---- nu te jau bez piedzīvojumiem neiztikt, auksti... divstāvu gulta līgojās, es gan pirmajā stāvā... nu augšā gulētājs pa nakti 4x apgriezās - visu piefiksēju, bet man VIRSŪ ... NEUZGĀZĀS, ŪDENS KRĀNĀ no rīta - NEKĀDS, tualetes durvis --- ciet NEVĒRĀS, POCCC - LĪGOJĀS UN AKTĪVĀK sakustoties rībēja pret sienu, zem kājām čabēja sadrupušo flīžu mozaīka... Pēc vakariņām 1:00 visi tika aizsūtīti uz 'čuču muižu'.

Viens labums - neviens neaizgulējās, pēc brokastīm, 7:30 autobuss mūs aizvizināja uz mazbānīti Alūksne – Gulbene, tur nedrīkstēja nokavēt "atejas"laiku, un tā mēs nokļuvām laupītāju "nagos". Šie papūlējās mūs iekustināt un rīts bija rosīgs ar vingrojumiem. Tumšajā spoku pagrabā es ar pirkstu iebraucu spokam vēderā un - nobiedēju viņu..., bet bukstiņu biezputra un "samagonka" bija labi...

Tālāk bija briesmīgi garlaicīga ekskursija Attes muzejā, nu kapēc tik garlaicīgi!
Bet Velēnas baznīcas dāma bija aristokrātiska un inteliģenta... -

Atpūtas kompleksa „Vonodziņi” apskate - nu bagāti dzīvojam - divvietīgs nummuriņš - 34 - 36 Ls. Skaisti...
Stāmerienas pareizticīgo baznīca labs stāstītājs, Stāmerienas pils...
Litene 1941. gada vasarā, padomju okupācijas laikā, Litenē armijas vasaras treniņu nometnē, NKVD arestēja bijušos Latvijas armijas virsniekus no kuriem daļu uz vietas nošāva, bet atlikušos deportēja uz Sibīriju. Šis notikums reizēm tiek salīdzināts ar Katiņas slaktiņu, kurā nogalināja poļu armijas virsniekus. 1941. gadā uz Latvijas armijas bāzes saformētais 24. teritoriālais strēlnieku korpuss tika nosūtīts uz vasaras treniņu nometni bijušajā armijas bāzē Litenē. 1941. gada 14. jūnijā tika sarīkotas viltus mācības, kuru laikā karavīrus izklīdināja, atbruņoja un apcietināja, lai izsūtītu uz Sibīriju, bet tos kuri pretojās nošāva (1990. gadā tika veikti izrakumi, kuros atrada 11 virsnieku mirstīgās atliekas). Kopumā apcietināja ap ~550 sarkanās armijas aktīvajā dienestā esošo virsnieku, bet daļa atvaļināto bijušo Latvijas armijas virsnieku tika apcietināti masu deportāciju laikā. Daļai apcietināto pēc deportācijas Krievijā izpildīja nāvessodu, bet citiem piesprieda ilgtermiņa cietumsodu. 2001. gdā Litenē tika atklāts memoriāls noslepkavotajiem Latvijas armijas virsniekiem.
Gulbenes Baltā pils, arēna, dārzniecība, pusdienas - stereotips, ka ekskursijas vadītājam jābūt gados - jaunas vidusskolnieces veiksmīgi mūs iepazīstināja ar pili, ja ko nezināja - atzina, bet savu darbiņu paveica labi...

Mājupceļs un ātri gultās, miedziņš klāt... foto būs - jānokļūst pie ātrāka interneta. Ceļā izlasīju Krēslas pirmo daļu...25. maijā iznākšot latviski jau trešā daļa... nu tā aizrāva, bet saturs nu tā - paviegli un problēmu neieraudzīju...

Ko nevar - to nevar... twitter - atbilst vairāk šodienas straujajam ritmam, šodien nobremzēšu un ierakstīšu še.
Nu tā- darbs ir klāt - tas labi, prognozē, ka ķezas kulminācija būs septembrī, bet vienalga, labākās zāles ir izlikties to nemanām. Vajadzētu doties uz Rīgu iepirkt dažas provincē nesastopamas lietas - kaut ekoloģiskās trauku tabletes, un vēl šo un to. Absurds, bet pat pārtika Rīgā ir lētākā kā šeit laukos. Un lauku biezpienu še sen jau neviens neražo, tikai Māris pārdod pienu un vistu olas. Labi ka Dundagas pienotava ir izcila - sākuši ražot jogurtus- meža ogu un melleņu 0,75 Ls litrā -ogas pat bija pmanāmas.
Ziemas sagurumam vairs nav laika - nupat kā atgriezos no Talsu rajona apceļošanas kopā ar vides gidu komandu (es noslinkoju un nemācījos šajos kursos), visus iespaidus var lūkot te - http://picasaweb.google.com/signe.dislere/EkskursijaTalsi# .
Vēl mums priekšā Talsu rajona tūrisma uzņēmēju pavasara ekskursija 2009.gada 12.-13.maijā!Pieredzes apmaiņas ekskursija pie sadarbības partneriem... ceru, ka šoreiz uz galvas mālūdeni + rugušpienu neviens nelies...(-skatīt http://klab.lv/community/kosrags/?skip=10)
Lielākais jaunums - LLTA “Lauku ceļotājs” sadarbībā ar Slīteres nacionālo parku (SNP) ir uzsākuši divu projektu realizāciju (3gadu), kuru ieviešanas rezultātā taps jauni tūrisma produkti Slīteres nacionālajā parkā,
fantastiski Slītere beidzot vismaz kaut ko pasāks, cerams, ka starp biotopiem būs saskatāms cilvēks...
Vēl 7.maijā jāpagūst uz Slīteres bākas 160 gadu jubileju - laikam jau tortes nebūs, tikai svecītes...

Fonā man Māris Zanders(SWH) atkal prāto - ja vēl televizors mums te būtu!!! Nu kā var šitādos negatīvisma apstākļos izturēt. Labāk mazāk klausīties un plēst matus. Atbraucot uz Košragu atslēgties no tā visa.Bibliotēkā parādījušās dažas jaunas grāmatas - pareizi 'Krēsla'jāizlasa, tur gan naksniņa būs jāņem palīgā.
Nu lakam ļoti haotiski sanāca - bet nu tā es te jūtos...
Rīt modināšu kempinga mājiņas - jāņem paraugs no Pedvāles- tur akmeņu modināšana no ziemas guļas jau notikusi. Ak, jā sulas no bērza ir beigušās - pumpuri sprāgst pušu - taisam bērzu ciet.

Vakar braucot no Talsiem - lieli (7-9) stirnu un buku bariņi ceļa malās pa zālājiem ganījās, tā vien gribas apstāties un pabužināt starp ragiem. Zinu jau zinu - aizmuks, kā mašīna apstāsies... Gaidu to brīdi, kad ar riteni varēs pa mūsu ceļiem "ziemas riepai" pieteikt karu. Laikam tik svari jāiegādā - atskaites punkts.
Patiesībā ar šo nedēļ sākās lielais pavasara skrējiens - ja negribas kraut malku šķūnī, tad var grābt vecās lapas un lasīt zarus, "jāstāda žoga stabi". Jāsāk mājiņu kosmētiskais remonts un pavasara lielā ģenerāltīrīšana.

Vai jūs esat dzirdējuši dzeni – riesta laikā tēviņi parasti dzied dzīvesbiedrēm. Dzenis ātri sit ar knābi pa sausu, skanošu koka zaru vai stumbru. Šādā veidā tas rada bungojošu skaņu. Pēc tās skanīgi, ātri saucieni „ kī - kī – kī – kī”. Tas ir dzeņa mīlas sauciens. Mūsu dzenis sevi pieteica šodien.
Tas man lika pameklēt vēl kādu ziņu par dzeņiem – tie pārstāv dzilnu dzimtas ģinti. Uzmanība jāpievērš dzeņu astes spalvām – tās ir stingras, noder atbalstam, putnam pārvietojoties augšup pa koka stumbru, kā arī kalšanas laikā. Dzeņi ir gan nometnieki ( mums dižraibais bija visu ziemu) gan klejotāji (daži putni neregulāri ceļo), dobumperētāji. Pārtiek no koksnē un zem mizas dzīvojošiem kukaiņiem. Tos nosaka ne tikai ar redzes palīdzību, bet arī pēc substrāta skaņas. Ar savu garo, lipīga sekrēta klāto mēli var izlasīt kukaiņus pat no 9 cm dziļām koksnes spraugām. Ziemā pārtiek no priežu un egļu sēklām, čiekuru lobīšanai izmanto īpašas „kalves” –zaru žākles, stumbru spraugas. Pavasarī lapu koku stumbru augšdaļā mēdz izkalt caurumu virtenes, no kurām dzer sulu. Reizēm dzenis kļūst par plēsēju – izēd sīko putnu (dobumperētāju) olas un mazuļus. Vasaras otrajā pusē pārtiek no ogām, riekstiem un ozolzīlēm. Dobumu ligzdai kaļ katru gadu no jauna pus satrunējuša lapu koka stumbrā 2-5 m augstumā. Olas ( 5 -7 ) izdēj aprīļa beigās vai maija sākumā – perē 12 -13 dienas. Mazuļi izšķiļas maijā vai jūnija sākumā un ligzdā uzturas 20 – 24 dienas.
Mūsu dižraibais dzenis ir apmēram 20 cm garš un svert varētu no 60 – 100g.
Latvijā sastopami piecu (vispār 33 sugas) pārstāvji – dižraibais, mazais, vidējais, baltmuguras un trīspirkstu dzenis. Pēdējās divas sugas ir aizsargājamas.
Mūsu dzenis bija čakls – katru dienu bija darbā – savā čiekuru kalvē.

Vakar Pasaules Ūdens dienā devāmies Slīteres NP organizētajā pastaigā pa Pēterezera taku un Zartapu ūdenskritumu kopā ar dabas pētniekiem - http://www.slitere.gov.lv/Aktualitates_09_10.htm
Žēl, ka vasarā sausā laikā ūdens izsīks ūdenskritumā. Tas atkal ir viens no Slīteres noslēpumiem, kas netiek eksponēts plašām ļaužu masām, līdzīgs , bet mazāks ūdenskritums ir netālu no Košraga.
Ar sietiņu no Pēterezera izmakšķerēja tā iemītniekus un mēs tuvumā aplūkojām -odu mazuļus, ūdens blaktis, parasto dēli, spāres mazuli un vēl šo un to - vairāk būtu šādu iespēju uzzināt apkārtni, tas tikai priecētu.
Aprunājoties ar dabas pētniekiem noskaidroju, ka ir iespēja vērot dzīvniekus dabā, bet tas prasa pacietību un izturību, kas bieži vien nevainagojas ar rezultātu... vai tas kādu varētu ieinteresēt?
Jau divas nedēļas tuvumā kliedz dzērves - gājām meklēt -
Dzērve, pelēkā dzērve – dzērvju dzimtas suga. Aizsargājams putns. Apmēram 113 – 122 cm gari un 4,5 – 7 kg smagi putni. Līdz ar purvu un pārpurvotu vietu nosusināšanu strauji samazinājies putnu skaits 70. – 80. gados. Pašlaik Latvijā varētu būt ap 300 ligzdojošu pāru.
Šim pelēkajam putnam ar garajām kājām raksturīga spēcīga balss – kā trompetes pūtiens – tā mūs arī vilināja doties skatīt riesta deju. Spārnus plivinādamas un klanīdamās klajumā tās lēkāja uz vienas vai otras kājas, griezās apkārt. Deja ilgst kādas 5 minūtes un to pavada izteiksmīgi kliedzieni.
Dzērves pirmoreiz ligzdo 3 -5 gadu vecumā, dzērve ir monogāms putns, veido noturīgu pāri. Ligzdas atrodas grūti pieejamos muklājos, slīkšņās. Dzērves ligzdu ļoti slēpj un parasti uz to dodas saliekusies, slēpjoties aiz zālēm un ciņiem. Ligzdā parasti 1- 2 (reti 3)olas, tās var būt ļoti daudzkrāsainas. Aprīlī vai maija sākumā tiek izdētas olas, kuras jāperē 28 – 30 dienas. Mazuļi jau pēc 24 stundām sāk vecāku pavadībā meklēt barību. Jaunās dzērves iemācās lidot 9 – 10 nedēļu vecumā, taču ģimene turas kopā vēl ziemā. Pārtiek no augiem – augu lapas, saknes, dzinumi, sēklas, graudi, ogas. Ķer arī kukaiņus, to kāpurus, gliemjus, sīkus mugurkaulniekus – zivis, vardes, ķirzakas, peles.
Latvijas dzērves ziemo gk. Vidusjūras piekrastes zemēs un Z – Āfrikā. Ceļo 50 -2000 m augstumā - kāsī. Īpaši siltās ziemās iespējama atsevišķu īpatņu ziemošana arī Latvijā.
Lielākās ligzdošanas apmetnes ir Teiču purvā un Cenas tīrelī. Košragā bija pāris, bet saucieni nerimstas jau trešo nedēļu.