![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Tas bija nesen, kad kopā ar Kolkas raga informācijas centra komandu devos ceļojumā uz Kolkas bāku - jūrā. No rīta mēs izbraucām daļu velotakas (Kolkas aplis)un 15tos bija nolikts pēdējais laiks izbraukšanai - noteikti jau laivas kapteinis Feldmaņa kungs zināja iemeslu kamdēļ jāsteidzas... - mēs kavējām braucienu, kas bija paredzēts 13tos.
Neesmu draugos ar ūdeni - nu slikti peldu, bet neba peldēt devāmies...
Pieejot pie laivas mums izsniedza peldvestes, man tika arī garie zvejnieku zābaki(pāri celim), kurus uzvilku pār apaviem uz sašņorēju 3 vietās - Tas nozīmēja, ka varēšu palīdzēt iestumt laivu jūrā...
Tagad derētu bišķīts vēstures - Lībiešu krastā paceļas vairākas bākas. Augstākā - Miķeļbāka, Slīteres bāka atrodas 5km attālumā no jūras, bet ir visaugstāk virs jūras līmeņa. Vecākā celtne, kas saglabājusies, ir Ovīšu bāka. Un par lībiešiem klīst nostāsti, ka bez dzeršanas viņu lielākais netikums bijis kuģu aplaupīšana. Nereti viņus sauca par kāju griezējiem. Viņi no jūras esot vilkuši laukā bojā aizgājušos jūrniekus, jo vērtīga manta bijuši jūrnieku zābaki. Taču kājas noslīkušajiem piepampušas un ...
Tā jau no 13.gs. ar ugunskuriem brīdināja par sēkļiem, bet pirmā bāka, ko uzbūvēja Latvijas teritorijas piekrastē, bija Kolkas bāka. 1532.gadā to sāka un tā bija no koka, vēlāk arī no mūra. Interesanti, ka kādu laiku Kolkas krastā bija divas bākas un apbraukt tās varēja, kad to gaismas bija viena virs otras. Tomēr, tas maz līdzēja...
19 gs. uz Kolkas raga sēkļa izlēma celt bāku. Lai jūrā izveidotu pamatu, uz kura bāku būvēt - mākslīgu salu, no Vīdāles cauri mežam veda akmeņus. Ceļu nosauca toreizējā ķeizara Aleksandra vārdā - viņš pavēlēja bāku būvēt. Mākslīgo salu sāka veidot 1872.gadā un jau 1875.gadā koka tornī iededza gaismu. Akmeņus bākas pamatam saveda laivās un pa ziemu kamanās. 1884.gadā no Pēterburgas pa daļām atveda sarkano bākas torni, kas vēl šodien stāv.
Kolkas bāka - 1952 kvm liela sala - astoņi stūri, tagad tā strādā automātiskā režīmā.
Bet pirms tam - bākas sargs uz salas pavadīja mēnesi, vēlāk dežūru laiku samazināja līdz nedēļai. Tā tas turpinājās līdz 1975.gadam, kad bāka daļēji sāka strādāt automātiskā režīmā un to vadīja no krasta. Līdz 1995.gadam bāku "baroja" ar kodoldegvielu bet tad dāņi uzdāvināja saules paneļus - solārā enerģija tagad baro visas Latvijas bākas.
Vēl kas? - nu kuģotājiem svarīgi zināt, ka Kolkas bākas uguns periods ir desmit sekundes - 1 sekunde gaisma, 1 sekunde tumsa, 1 sekunde gaisma, 7 sekundes tumsa. Bet nu jau tam ir maza nozīme - GPS jau ir pat sēņotājam, kur nu vēl kuģotāju aprīkojums.
Un tā, nu mazo 10 vietīgo laiviņu esam iepeldinājuši mazjūrā - neviena vilnīša, skaisti vizuļo jūra, saulains, silts - pēdējās atvasaras dienas...
Piepukšķinājis motoru kapteinis uzņem kursu - 6km attālā Kolkas bāka...Sasmaidamies, pļāpājam, tikai kapteinis nerunīgi stūrē un uzmana motoru.
Pamazām pazūd saulīte, es cenšos nedomāt par to ūdens masu zem mums-tumšs biedējošs ūdens, pamazām parādās vilnīši, attālinās krasts- skats uz bāku - galvu uz augšu...
Nez kapēc apklust motors, mūs viegli šūpo, brīdis paiet kamēr atsākas brauciens - izrādās kāds no aizmugurē esošjiem pasažieriem ar kāju aizspiedis degvielas padeves trubiņu - tikai bez panikas...
Freimaņa kungs nodod ziņu piekrastes apsardzei - ESIET GATAVI - man motors niķojas. Mums nav pamata uztraukumiem, braucam tālāk... mēs neviens nezinājām - zināja laivas vadītājs - lieljūra mūs sagaidīja ar viļņiem - man kā "sauszemes žurkai" tie bija LIELI, vēlāk arī Feldmaņa kungs atzina , ka parasti ekskursantus tādā vējā neved uz bāku. Ūdens šaltis pāri laivas malai triecās mūsu sejās, drēbes izmirka vienā mirklī. Aizmugurējie sāka smelt no laivas ūdeni. Pēcāk priecājos, ka neviens nebija dzirdējis manu kluso jautājumu , kādu kilometru pirms bākas - "Vai mēs jau tagad nevaram braukt atpakaļ?"
Jā, jā - Feldmaņa kungs vēl pavaicāja - "Vai uz bāku izkāpsim?" Pagriežamies un braucam atpakaļ - man parādās cerība - šoreiz nevajadzēs izmēģināt peldvesti, vēl reizi 6 km un būsim galā. Izkāpjot no laivas izleju no zābakiem ap 3 litru jūras ūdeņa, apskatu peldi izturējušo Nokiju, pamasēju viegli notirpušos pirkstus, kas visu ceļu bija krampjaini ieķērušies laivas malā un sēdeklī... Labi , ka mašīnā atradās sausas drēbes, Kolkas raga infocentrā karsta šokolāde - un Košragā visiem braucējiem - karsta pirts.
Šodien es priecājos, ka biju tur,tas bija notikums mums visiem...
Jūra, kas lika aizdomāties kā ir īstajiem kuģiem un jūrniekiem ĪSTĀ vētrā. Vakara nobeigumā vēl noskatījām jauno DVD ar diviem audiovizuāliem stāstiem - "Aizslēgtais krasts" un "Burinieku gadsimts" - par Kr.Valdemāru un lībiešu dzīvi piekrastē - nu nostaļģiski! - te taču viss ir tik pat kā izmiris.....
Neesmu draugos ar ūdeni - nu slikti peldu, bet neba peldēt devāmies...
Pieejot pie laivas mums izsniedza peldvestes, man tika arī garie zvejnieku zābaki(pāri celim), kurus uzvilku pār apaviem uz sašņorēju 3 vietās - Tas nozīmēja, ka varēšu palīdzēt iestumt laivu jūrā...
Tagad derētu bišķīts vēstures - Lībiešu krastā paceļas vairākas bākas. Augstākā - Miķeļbāka, Slīteres bāka atrodas 5km attālumā no jūras, bet ir visaugstāk virs jūras līmeņa. Vecākā celtne, kas saglabājusies, ir Ovīšu bāka. Un par lībiešiem klīst nostāsti, ka bez dzeršanas viņu lielākais netikums bijis kuģu aplaupīšana. Nereti viņus sauca par kāju griezējiem. Viņi no jūras esot vilkuši laukā bojā aizgājušos jūrniekus, jo vērtīga manta bijuši jūrnieku zābaki. Taču kājas noslīkušajiem piepampušas un ...
Tā jau no 13.gs. ar ugunskuriem brīdināja par sēkļiem, bet pirmā bāka, ko uzbūvēja Latvijas teritorijas piekrastē, bija Kolkas bāka. 1532.gadā to sāka un tā bija no koka, vēlāk arī no mūra. Interesanti, ka kādu laiku Kolkas krastā bija divas bākas un apbraukt tās varēja, kad to gaismas bija viena virs otras. Tomēr, tas maz līdzēja...
19 gs. uz Kolkas raga sēkļa izlēma celt bāku. Lai jūrā izveidotu pamatu, uz kura bāku būvēt - mākslīgu salu, no Vīdāles cauri mežam veda akmeņus. Ceļu nosauca toreizējā ķeizara Aleksandra vārdā - viņš pavēlēja bāku būvēt. Mākslīgo salu sāka veidot 1872.gadā un jau 1875.gadā koka tornī iededza gaismu. Akmeņus bākas pamatam saveda laivās un pa ziemu kamanās. 1884.gadā no Pēterburgas pa daļām atveda sarkano bākas torni, kas vēl šodien stāv.
Kolkas bāka - 1952 kvm liela sala - astoņi stūri, tagad tā strādā automātiskā režīmā.
Bet pirms tam - bākas sargs uz salas pavadīja mēnesi, vēlāk dežūru laiku samazināja līdz nedēļai. Tā tas turpinājās līdz 1975.gadam, kad bāka daļēji sāka strādāt automātiskā režīmā un to vadīja no krasta. Līdz 1995.gadam bāku "baroja" ar kodoldegvielu bet tad dāņi uzdāvināja saules paneļus - solārā enerģija tagad baro visas Latvijas bākas.
Vēl kas? - nu kuģotājiem svarīgi zināt, ka Kolkas bākas uguns periods ir desmit sekundes - 1 sekunde gaisma, 1 sekunde tumsa, 1 sekunde gaisma, 7 sekundes tumsa. Bet nu jau tam ir maza nozīme - GPS jau ir pat sēņotājam, kur nu vēl kuģotāju aprīkojums.
Un tā, nu mazo 10 vietīgo laiviņu esam iepeldinājuši mazjūrā - neviena vilnīša, skaisti vizuļo jūra, saulains, silts - pēdējās atvasaras dienas...
Piepukšķinājis motoru kapteinis uzņem kursu - 6km attālā Kolkas bāka...Sasmaidamies, pļāpājam, tikai kapteinis nerunīgi stūrē un uzmana motoru.
Pamazām pazūd saulīte, es cenšos nedomāt par to ūdens masu zem mums-tumšs biedējošs ūdens, pamazām parādās vilnīši, attālinās krasts- skats uz bāku - galvu uz augšu...
Nez kapēc apklust motors, mūs viegli šūpo, brīdis paiet kamēr atsākas brauciens - izrādās kāds no aizmugurē esošjiem pasažieriem ar kāju aizspiedis degvielas padeves trubiņu - tikai bez panikas...
Freimaņa kungs nodod ziņu piekrastes apsardzei - ESIET GATAVI - man motors niķojas. Mums nav pamata uztraukumiem, braucam tālāk... mēs neviens nezinājām - zināja laivas vadītājs - lieljūra mūs sagaidīja ar viļņiem - man kā "sauszemes žurkai" tie bija LIELI, vēlāk arī Feldmaņa kungs atzina , ka parasti ekskursantus tādā vējā neved uz bāku. Ūdens šaltis pāri laivas malai triecās mūsu sejās, drēbes izmirka vienā mirklī. Aizmugurējie sāka smelt no laivas ūdeni. Pēcāk priecājos, ka neviens nebija dzirdējis manu kluso jautājumu , kādu kilometru pirms bākas - "Vai mēs jau tagad nevaram braukt atpakaļ?"
Jā, jā - Feldmaņa kungs vēl pavaicāja - "Vai uz bāku izkāpsim?" Pagriežamies un braucam atpakaļ - man parādās cerība - šoreiz nevajadzēs izmēģināt peldvesti, vēl reizi 6 km un būsim galā. Izkāpjot no laivas izleju no zābakiem ap 3 litru jūras ūdeņa, apskatu peldi izturējušo Nokiju, pamasēju viegli notirpušos pirkstus, kas visu ceļu bija krampjaini ieķērušies laivas malā un sēdeklī... Labi , ka mašīnā atradās sausas drēbes, Kolkas raga infocentrā karsta šokolāde - un Košragā visiem braucējiem - karsta pirts.
Šodien es priecājos, ka biju tur,tas bija notikums mums visiem...
Jūra, kas lika aizdomāties kā ir īstajiem kuģiem un jūrniekiem ĪSTĀ vētrā. Vakara nobeigumā vēl noskatījām jauno DVD ar diviem audiovizuāliem stāstiem - "Aizslēgtais krasts" un "Burinieku gadsimts" - par Kr.Valdemāru un lībiešu dzīvi piekrastē - nu nostaļģiski! - te taču viss ir tik pat kā izmiris.....