tajā brīdī es sāku nenormāli smieties :) bet, kā jau pašā ierakstā teicu, ekrāna priekšā sēdēju visas savas labvēlības pārņemta, tāpēc neraucu uzaci, bet papriecājos pie katras izdevības! Cry-baby tomēr ir tāda kā nenopietna par savu nenopietnību.. kā tāds mūzikls uz skatuves, teatrāla.. un ja negaida kaut ko pēc filmu standartiem, varbūt ka nav nemaz tik savādi? :D
Tā žurkas ķiķināšanas vieta lieliski iederētos kādā Bērtona filmā un tur tas liktos īsti savā vietā, vai ne? ..