tieši tas mani arī attur spert kādu zīmīgu soli. man nav vajadzīgs cilvēks,kuru būtu visu laiku jābaksta..
bet sākumā pat likās, ka varbūt šīs sajūtas esmu izdomājusi jo nav nekā, bet pat tad kad parādījās citi pielūdzēji,sāka veidoties kaut kas attiecīb veidīgs, bet tiklīdz parādās viņš aiz apvāršņa,visa pārējā pasaule top mazsvarīga...
bet nu joprojām ceru,ka tas pāries un klusiņām, nevienam nezinot turpinu mocīties-bezcerīgi sapņot.