Īsais budisma pamatu kurss čaiņikiem - 2. daļa
Buda noraidīja domu par Dievu demiurgu (kosmogonija jeb pasaules uzbūve kā tāda viņu neinteresēja, jo tā nekādi nepalīdz cilvēkam atbrīvoties no sansaras). Budismu pat grūti, neiespējami nosaukt par reliģiju šī jēdziena klasiskajā interpretācijā (kaut arī daudzās zemēs tas ar laiku pieņēma klasiskās reliģijas pazīmes). Taču nav arī noliedzama budisma saikne ar to garīgo vidi, no kuras tas nāca - ar vēdām un upanišādām. Daudzos gadījumos budisms pat centās uzsvērt savu radniecību ar tradīciju. Tomēr, saglabājoties tradicionālajai vērtību orientācijai, budismā jau ir cits interešu loks, kura centrā ir cilvēks. (Brahmanismā galvenā vērība tiek vērsta kosmiskajam ritumam, universālajai pasaules kārtībai, kur cilvēka vieta ir visai niecīga. Cilvēka problēmas tiek risinātas vispārināti, neiedziļinoties daudz atsevišķa indivīda problēmās, kas visai raksturīgi kolektīvajām dabiskajām sabiedrībām, kur sabiedrība dominē pār indivīdu, indivīds ir tikai sociuma daļiņa.)
Budas mācībā viss pasaulē atrodas permanentā tapšanas procesā - visa reālā pasaule ir primārās substances uzplaiksnījumi (dharmas) dažādās kombinācijās. Arī cilvēks ir tikai šāds uzplaiksnījums. Dvēsele Rietumu izpratnē neeksistē. Tā nav nemirstīga un nemainīga. Tā ietver sevī jutekļus, emocijas, ķermeni (kas, nenoliedzami, ietekmē garīgo dzīvi), prātu, fantāzijas. Cilvēks mainās nemitīgi. Kas var pateikt, vai zīdainis un sirmgalvis ir viens un tas pats cilvēks? Nav nekā tāda, ko varētu definēt kā nemainīgu “Es”. Cilvēka rīcība, vēlmes, dzīvesveids summējoties veido nākošās izmaiņas - nākotni veido pagātne un tagadne. Tas viss atrodas nepārtrauktā kustībā. Strikti ņemot, mēs mirstam un dzimstam katru dzīves mirkli.
Cilvēka dzīve ir tik īsa, ka tam rodas ilūzija par apkārtējā stabilitāti, taču viņš nepamana, ka pats visu laiku mainās. Visa viņa dzīve ir sajūtu, atmiņu un emociju plūdums, kas savērpjas dažādos veidos un kombinācijās, un ik mirkli pārmainās. Tad nāk brīdis, kad šis izmaiņu kamols izirst un cilvēks beidz eksistēt kā tā būtne, kāda tā bija tai laika posmā, ko dēvē par dzīvi. Taču no nekā nekas nerodas un nekur nepazūd. Budisms nepieņem nāvi kā absolūtu iznīcību - ir tikai dažādu dzīvības formu maiņa. Elementi, kas to veidoja, neizgaist, bet veido jaunas kombinācijas, jaunas dzīves, jaunas ciešanas. Cilvēku – dvēseli, personību - es iedomājos kā okeāna viļņa šļakatas pilienu, kurš lido gaisā vienu mirkli (pašam gan šis mirklis liekas visai ievērojams), tad saplūst ar okeānu, tad jauns vilnis, jauns piliens, kurā ir arī kāda mikroskopiska daļa no iepriekšējā. Bet var jau būt, ka mana izpratne nav pareiza.
Pasaulē nekas nepazūd... Nepazūd ne cilvēka domas, ne darbi. Tie veido viņa dzīvi šeit, un arī nākamās dzīvības neskaitāmajās nākamajās dzīvēs, tūkstošos elementu kombinācijās un maiņā. Ikviens universālās sakarības elements vai uzplaiksnījums ir cita inspirēts un cita noteikts. Tas nenozīmē “es” mehānisku pārdzimšanu, bet gan vienīgi to, ka, sairstot vienai uzplaiksnījuma kombinācijai, tās vietā radusies cita (savukārt reinkarnācijas ideja tās populārākajā interpretācijā ienākusi dažādajās budisma skolās krietni vēlāk). Gluži kā ar vienu sveci aizdedzina otru. Cilvēka personība/dvēsele ir ieausta pasaulē, un to nevar no tās atdalīt kā kādu svešķermeni. To visu nenosaka ne kāda Augstāka Griba, ne mūžīgs morālais Likums, bet gan karma. Šī atziņa ļauj karmu interpretēt kā cēlonību. To, kādā kombinācijā būs nākošais uzplaiksnījums, jaunā personība, nosaka iepriekšējās “dzīves”. Tā nav parasta cēloņu un seku lineārā virkne, bet gan ciklveida plūsma, kurā, pakļaujoties vienotam ritmam, esamības formas nomaina viena otru.
Taču, galu galā, tas viss nav uztraukumu vērts, jo vienīgais, par ko vērts domāt, ir iespēja izrauties no šī “vāveres riteņa”, gūt apskaidrību un sasniegt nirvānu. Neba velti K.G.Jungs priekšvārdā D.T.Sudzuki grāmatai “Ievads dzen budismā” budismu dēvē par pasaulē pirmo pašpsihoterapijas metodi.
Mēs dzīvojam kā nomoda sapnī - tikai aptuveni jaušam, kas notiek ap mums, un vēl mazāk saprotam, kas notiek mūsos pašos. Katrs nejaušs stimuls - katra neparedzēta satikšanās vai notikums, katras pārejošas jūtas, noskaņojums, impulss utt. - izraisa vairāk vai mazāk automātisku reakciju. Tikai vitāls šoks, piemēram, tieša saskare ar nāvi, spēj mūs uzmodināt. Tad uz brīdi mums no acīm nokrīt pusmiega, subjektivitātes, iedomu un iztēes migla, un mēs ieraugām pasauli tādu, kāda tā ir. Tāpēc visai liela loma budismā ir meditācijas praktizēšanai, jo meditācija vērsta uz to, lai attīstītu un padarītu par pastāvīgu šādu nepārtrauktu, asu apziņu.
Budisms neprasa sevi ziedot kādas strikti formulētas idejas vārdā, neaicina cilvēkus atteikties no šīs zemes dzīves (daudzi budisti smejas, ka klosteri ar to disciplīnu vajadzīgi raksturā vājajiem, jo ikdienas sadzīvē būt budistam ir daudz grūtāk, nekā klostera celles nošķirtībā), vienlaikus noraidot centienus par dzīves jēgu padarīt hedonismu. Ceļš uz atbrīvošanos un pašrealizāciju atrodas “vidū” - tie ir “vidusceļa” meklējumi, kas ļauj budismam but antidogmatiskam un iecietīgam. Tāpēc budisma adepti apgalvo, ka izvēloties to kā dzīvesveidu, regulāri praktizējot, daudzas no problēmām, ar kurām nākas dzīvē sastapties, pazūd pašas no sevis. Turklāt vairāk atliek laika darbībām, kurās izpaužas tādas morālas īpašības kā pacietība, laipnība, uzņēmība, prieks par citu panākumiem, līdzjūtība utt. Atliek vairāk laika sev un ģimenei, draugiem. Savukārt kaislības, alkas, negatīvisms ar laiku izzūd.
Kā jau visās klasiskajās mācībās, arī budismā ir sava morāle, kas gan īpaši neatšķiras no citās ētiski reliģiozajās mācībās sastopamajām morāles normām: nedari neko tādu, kas citam varētu sagādāt ciešanas. Iztiku pelni tādā veidā, kas citiem cilvēkiem nenodara ļaunumu, citus neaplaupi un neizmanto - ne cilvēkus, ne dzīvniekus, ne vidi.
No otras puses, budisms ir visai elastīgs arī morāles jautājumos. Piemēram, ir virzieni, kas kategoriski ir pret nogalināšanu kā tādu, un šo principu attiecina uz visu faunu - dzīvniekiem, putniem, zivīm un kukaiņiem, - jo visas būtnes apveltītas ar garu un pārdzimšanas iespējām (tāpat kā cilvēkam esot visas iespējas pārdzimt dzīvniekā). Šī iemesla dēļ tiek sludināts stingrs veģetārisms. Citu budisma virzienu pārstāvji to uzskata par maldiem, par mākslīgi izdomātiem aizspriedumiem. Japāņu samuraji, kas lielāko tiesu bija kvēli budisti, bez mazākās šaubīšanās nogalināja ienaidnieku, nemaz neuzskatot, ka būtu rīkojušies amorāli - ja ienaidnieks tiek nogalināts bez dusmām, neienīstot, bez emocijām, tad viņš kritis par upuri karmas zobenam, savai nepareizajai iepriekšējai rīcībai, nevis konkrētā samuraja agresivitātei.
Tāpat ir virzieni, kuri uzskata par dzīvu visu floru, un nesaskata, ar ko, piemēram, zirņu ēšana būtu ētiskāka par steika ēšanu. Jau agrīnajā budismā mūki bez mazākajiem aizspriedumiem ēda gaļu, atsakoties no tās tikai tad, ja dzīvnieks nokauts tieši viņu vajadzībām. (Dažos tantristu rituālos gaļa parādās kā sakraments.) Budisma pamatnostādnēs veģetārisms drīzāk tiek atbalstīts tāpēc, ka gaļa ir smaga barība, kas bremzē apziņas skaidrību. Gluži kā alkohols un narkotikas nav ieteicami tāpēc, ka tas viss traucē apziņu un deformē personību, uzliekot ļaunākās no apziņas važām - atkarību no savām kaislībām.
Arī seksuālās attiecības budismā netiek uztvertas negatīvi, lai gan daudzi budisma skolotāji brīdina no bezatbildīgas dzimumdzīves (proti, tādas, kas var sāpināt otru cilvēku) un no pārliekas pieķeršanās šai baudai, jo tas budistu atrauj no garīgās prakses un var iedzīt atkarībā no šīs kaisības. (Dažos budisma virzienos vērojama diezga spēcīga seksualitātes noliegšana, kas, liekas, ir ietekme no citām ētiski reliģiozajām mācībām.) Līdz ar to, kaut arī celibāts ir visai apsveicams, taču jāuzmanās no vēlmju apspiešanas, proti, no libido noliegšanas un iedzīšanas zemapziņā. Visumā budisma nostāju varētu raksturot sekojoši: ja gribas nopietni pievērsties garīgai attīstībai, nemēģinat noliegt un apspiest savu seksualitāti, bet gan necenšaties par to īpaši uztraukties, ļaujot tai transcendēties. Izņēmums šai ziņā ir tantrisms, kurš ieņem sev raksturīgo pretējo nostāju un tiecas integrēt seksualitāti, pat izmantot seksuālo enerģiju apskaidrības sasniegšanai.
Buda negribēja, lai cilvēkus māktu vainas apziņa vai lai tie pārvērstos sausos fundamentālistos, kuri rīkojas tikai pēc priekšrakstiem. Stingri un nelokāmi turoties pie principiem, iespējams radīt daudz disharmonijas un ciešanu, bet nedaudz labdabīga elastīguma var ienest daudz vairāk harmonijas un novērst sarežģījumus. Ja neizdodas ievērot kādu no pamācībās dotajiem padomiem, nevajag sevi šaustīt. Labāk mācīties no savām kļūdām un būt labākam. Cilvēks ir tikai cilvēks. Viņš var tiekties uz morālu pilnību, taču nevar no sevis prasīt, lai to sasniegtu nekavējoties. Tāpat liela kļūda ir morāli izmantot, lai kritizētu citus. Ja mēs kaut nedaudz pazīstam sevi, saprotam savus trūkumus, tad nesteigsimies spriest par citiem. Tieksmē citus nosodīt izpaužas mūsu pašu negācijas. Citu trūkumus mēs saskatām visskaidrāk tad, kad tie piemīt mums pašiem, tikai mēs nevēlamies to atzīt. Budists vairāk pievērsīsies saviem trūkumiem, un neaizrausies ar citu nosodīšanu.
Pirmais praktiskais solis budismā ir sakārtot savu dzīvi. Jau to vien izdarījuši, mēs jutīsimies labāk gan attiecībā uz sevi, gan visu pasauli. Kļūstot mierīgāki, pašpaļāvīgāki, secinām, ka ap mums aizvien vairāk notiek labas lietas.Tas ir atgriezenisks process. Tāpēc Buda mācīja nevis kalpot uz sevi centrētam “ego”, nevis attīstīt to, bet gan noskaldīt no sevis nosacījumu un konvenciju čaulu, atrodot sevī sevi pašu.
Astoņdesmit gadu vecumā Buda iegrima pilnīgā paranirvanā. Īstais nāves iemesls gan būs bijusi saindēšanās ar pārtiku. Vismaz par to liecina apraksts - nelabums, iekšēja asiņošana, stipras sāpes, ko viņš pacietis visai stoiciski.
Visai drīz pēc Budas nāves un kremācijas viņa skolnieki un skolnieces sapulcējās vienkopus uz apspriedi, kurā mutiski citēja viņa stāstīto, lai nonāktu pie kopsaucēja. Lielākās grūtības sagādāja tas, ka Budas mācībā nebija dogmu, konkrētas struktūras, kosmogonijas, priekšrakstu, tās pamatā bija tikai individuāls pārdzīvojums. Autoritatīvais krievu budologs F.Ščerbatskojs saka: “Pārliecība, tieši pārliecība, ka pasaules dzīves process ved uz pilnveidošanos un galīgu atbrīvošanos no sāpju važām, kuras uzliek cēloņu un seku likums, - šī pārliecība ir vienīgā budisma ticība, vienīgais dogmatiskais postulāts”. Buda, atbilstoši saviem uzskatiem, nevēlējās būt līderis un nenosauca savu pārmantotāju, nevēlējās, lai cilvēki akli sekotu sacītajam. Visas viņa runas bija brīvas improvizācijas atbilstoši situācijai. Jau viņa dzīves laikā bija sanghas pirmā nopietnā šķelšanās, kad viņa brālēns Devadata, centās uz savu galvu ieviest dogmas, kā arī uzspiest stingru askēzi un veģetārismu sadzīvē (reiz pat Buda niknumā pametis savus skolniekus, kuri sakašķējušies, traktējot viņa teikto). Beigu beigās, ne bez grūtībām, skolnieki izveidoja “autorizēto versiju”, kuru talantīgākie iemācījās no galvas, un vairāk nekā 400 gadus tā izplatījās mutvārdos.
Pierakstītā versijā tā parādījās tikai mūsu ēras pirmajā gadsimt Ceilonā (Šrilanka). Šo pirmo budistu svēt rakstu apkopojumu dēvē par Pali kanonu, jo tas sarakstīts pali valodā (pali Tipitaka, jeb Trīs grozi). Šim kanonam ir trīs daļas:
1) Vinajapitaka, jeb Disciplīnas grozs, kurā līdz ar citiem tekstiem ietverti mūku un mūķeņu sadzīvi reglamentējoši noteikumi. Klosteros dzīvojošajiem mūkiem un mūķenēm tādi ir 227, taču uzskata, ka lajiem pietiek ar 5 (nenogalināt, nezagt, ievērot mērenību seksā, nesāpināt citus ar runu, nemelot, atturēties no alkohola un narkotikām)
2) Sutapitaka, jeb Mācības grozs - Budas pamācību apkopojums.
3) Abidharmapitaka, jeb Augstākās mācības grozs, kurā Budas sekotāji apkopojuši un sistematizējuši mācības filozofiskās pamatnostādnes.
Taču ir skaidrs, ka te nevar būt ne runas par autentisku Budas domu gan tāpēc, ka viņš bija pret idejas fiksāciju un definēšanu, gan tāpēc, ka šajos četrsimt gados, kad mācība izplatījās mutvārdos, pastāvēja milzums iespēju veikt nelielas korekcijas, kaut ko iestarpināt, kaut ko izmest, protams, vislabāko nodomu vadītiem. Budas mācība nekādā gadījumā netika vēstīta Dienvidindijas pali valodā, ne arī sanskritā, bet gan kādā no Ziemeļindijas valodām (visticamāk, magadhu), un uz lielajām valodām tulkota. Taču mēs labi zinām, kā mainās doma pat viskorektākajā tulkojumā. Turklāt ne visi pirmās sapulces dalībnieki piekrita tās rezultātam, daudzi palika pie saviem, atšķirīgiem un kanonā neiekļautiem variantiem. Taču tas nebūt nemazina budisma vērtību. Buda pats paredzēja, ka ar laiku viņa mācību pārklās uzslāņojumi, atbilstoši jauno laiku prasībām un dzīvei. Patiesība nevar būt mūžīgi nemainīga. Pirms nedēļas vai gada pareizais šodienas apstākļos tiek aizstāts ar ko citu. “Vai iespējams mākoņus pienaglot pie debesīm vai piesiet tos ar virvi?” Tāpēc viņš no diviem ļaunumiem izvēlējās mazāko - nevis diktēja striktus priekšrakstus, bet gan atstāja mācību elastīgu un atvērtu jauniem radošas attīstības un pieejas viļņiem.
Pašā sanghā sākās iekšējas nesaskaņas, kuras bija izpaudušās jau Budas dzīves laikā, bet tagad, bez viņa samierinošās klātbūtnes, strīdi par viņa vārdu interpretāciju sašķēla kopienu. Vēlāk sākās arī kustība pret elites pārākuma izpausmēm (pret arhatu, jeb klosteru vecāko laicīgo varu), par ārpus klostera dzīvojošo laicīgo budistu tiesībām utt. Galu galā tas noveda pie budisma sašķelšanās trīs pamatvirzienos (mahajana, hinajana un vadžrajana) un t.s. “astoņpadsmit skolās” (to skaits īstenībā bija daudz lielāks).
Daudzus gadsimtus budismam Indijā nebija visai liela ietekme, jo tas, kaut arī atsaucās uz tradīciju, bija visai svešs brahmanisma pasaules skatījumam. Taču apmēram m.e. III gs. sākās tā uzplaukums. Tika radīts milzums svēto rakstu un to komentāru. Laicīgie atbalstītāji ar saviem ziedojumiem ļāva izveidot plašu klosteru tīklu, kuros koncentrējās tā laika zinātniskā doma. Mācības izklāsts tika piemērots ļaužu izpratnei (bet ļaudīm, kā zināms, nepieciešams ko pielūgt, kam veltīt lūgšanas).Tika radīta kosmogonija, krāšņs debesu būtņu panteons un briesmīga elle, kas gaida grēciniekus. Pašu Budu sāka uztvert nevis kā vienkāršu cilvēku, kurš atradis sevis harmonizēšanas ceļu, bet gan kā pārpasaulīga principa iemiesojumu un simbolu.
Otrā mācības spektra galā parādījās garīgi izsmalcinātai publikai domāti visai ezoteriski virzieni un filozofijas skolas. Viens no lielākajiem tā laika budisma reformatoriem bija Nāgārdžuna (II gs.), kurš sistematizēja visai izplūdušo pradžņaparamitas mācību, ieviesa kritisko metodi, kuru pareizi piemērojot varēja “izdzēst” visus uzskatus un viedokļus, jo tika pierādīta to bezjēdzība, liekot prātam atgriezties tam dabiskajā esības veidā, atbrīvoties no duālisma domāšanā. Nāgārdžuna savā Mulamadhyamakā izsakās: “Es godbijīgi slīgstu ceļos Budas priekšā, jo viņš, līdzjūtības vadīts, ir nesis patieso mācību atteikties no visiem uzskatiem”. Būtībā madhjamakas skolā tika pārtraukta jebkura prātuļošana un pārdomas vai, citiem vārdiem sakot, pārbauda galējās robežas tam, ko vispār var jēgpilni izdomāt vai izteikt. Nāgārdžuna tāpat arī saskatīja līdzību starp šuņjatu (tukšumu, jeb drīzāk esības neesamību) un pratītju samutpādu (savstarpēji atkarīgo rašanos). Viņš uzskatīja, ka pratītja samutpāda norāda, cik ierastajā pasaulē viss savstarpēji saistīts un atkarīgs cits no cita. Kā izraujot vienu tilta balstu, sabruks viss tilts. Šādi izprast atkarību un relativitāti nozīmē saskatīt šuņjatu un tapt atbrīvotam. Atbrīvošanās, apskaidrība tātad ir atkarīga tikai no izmaiņām uztverē un zināšanām. Pati pasaule nebūt nepārtop citā pasaulē.
Jogačaras skola mācīja, ka visi filozofiskie paņēmieni ir upaja, prasmīga līdzekļu izmantošana, kas palīdz norādīt mācības piekritējam ceļu uz dziļāku izpratni, kura tomēr iegūstama tikai praksē. Tā ir t.s. “pārmainīšanās pašos pamatos” (ašrajaparavrti), kad cilvēks pēkšņi saskata, ka ārējie priekšmeti ir tikai viņa paša prāta projekcijas, viņš saprot, ka nav priekšmetu ko satvert, nav personas, kura varētu to izdarīt.
Saprotams, ka šādas teorijas nebija saprotamas lielākajai ļaužu daļai, kuri ir kā vīteņaugi - vēlas vīties ap kādu lielu stumbru, balstīties pret to un baroties no tā sulām, nevis paši izslieties vieni vējā. Nav viegli būt pieaugušam, vienmēr pastāv vēlme meklēt īstos, labos vecākus, kuri tavā vietā pieņems lēmumus un veidos tavu dzīvi. M.e. VII gs. Indijā sākās budisma noriets. Taču tajā laikā budisms jau bija izgājis ārpus Indostānas pussalas robežām. Uz dienvidaustrumiem theravādas virziens bija pieņemts Ceilonā (kur XIX gs. Tas jau bija izzudis), Birmā, Taizemē, Laosā, Vjetnamā, Kambodžā. Virzienā uz ziemeļiem mahajanas budisms caur Afganistānu nonāca Turkestānā, Mongolijā, Ķīnā, Korejā, Japānā (kur dominēt sāka dzen virziens). Ap XI-XII gs. budisms beidzot nostiprinājās Tibetā, kur budisma skolotāji nāca mācīt gan no Indijas, gan no Ķīnas, līdz beidzot sākot dominēt theravādas skolai ar lielu bon piejaukumu, radot autonomu Tibetas budisma virzienu (ar 5 apakšsektām).
Katrā šajā reģionā budisms elastīgi pieņēma specifisku vietējo nokrāsu, līdz ar to vērotājam no malas pat varētu likties, ka nav tāda vienota budisma, bet ir daudzi reģionāli budismi. Zināmā mērā tās tas ir - misticismu noliedzošā dzen budisma sekotājam pilnīgi nesaprotami un murgaini liekas Tibetas skolu krāšņie, karnevāliskie rituāli, dievību un dēmonu panteons, bet konservatīvam theravādistam no Taizemes šermuļus uzdzen Himalaju tantrista spriešana par seksuālās enerģijas izmantošanu apskaidrības sasniegšanai. Pilnīgs pretstats citēto madhjamakas un jogačaras skolu adeptu itelektuālajām spēlēm, kuras robežojas jau ar spekulatīvo filozofiju, ir dzen cēlais klusums: zināt visu par budismu un dzīvot saskaņā ar to ir divas gluži dažādas lietas. Taču visus šos budisma virzienus vieno Budas četras patiesības un astoņjoslu ceļš to realizācijai.
Par spīti mēģinājumiem pārvērst budismu reliģijā, tas ir saglabājis sākotnējo dzirksti un vitalitāti, ir palicis individuālā pārdzīvojuma ceļš, kuru nav izdevies nosmacēt ar dogmu, priekšrakstu, kosmogonijas, klosteru hierarhijas, statuju pielūgsmes, sarežģītu rituālu anturāžas un politikas palīdzību. No otras puses, budisms tīrā veidā, bez misticisma uzslāņojumiem, vienmēr būs indivīdu (kā iesmēja lama Olsens: snobu) ceļš, kam nekad nepievērsīsies pūlis.
Tomēr galvenā problēma, ar ko sastopas neofits, ir nevis informācijas trūkums, bet gan apjukums, ko rada lielā izvēle strāvojumos un literatūrā par budismu.

Pats saprotu, ka nekā vairs nesaprotu - nesitiet, labāk par muļķi nosauciet. :) muuks
(c) muuks