Tas laikam ir veids, kā tomēr nomierināt sevi. Vispār jau diskusijas nav svešas, piemēram, sēdi mašīnā un runā par to, kur, kā, kad, kāpēc utt. Un atmosfēra reāli ir tāda, ka tas vismaz subjektīvi šķiet ļoti nopietni. Un atgriežoties mājās pārņem nelielas šausmas, sak no kā vēl nesen esmu bijis atteikties (tipa - grāmatas-universitāte, dzīvoklis-ģimene, dators-ieceres, cilvēki) utt. Tad tādas pilnīgi kā trīsas var pārskriet pāri.

Bet pastāstīt jau par šo atmosfēru īsti nevar, tā vai nu ir, vai nu tās nav. Un no ārpuses tas vienmēr šķiet smieklīgi vai stulbi, bet iekšpusē ir pavisam citādi.

Lai nu kā, esmu nonācis pie vienas šausminošas atziņas. Kad pienāks laiks, var izrādīties, ka nekas nesanāks. Skanēs atkal smieklīgi, un iespējams, pret kāda pārliecību, bet tas vai nu ir lemts, vai arī nav. Un pārkāpt tam pāri ir gandrīz neiespējami (atkarībā no personības iezīmēm).

.suic