man besī dzīvot tā ķepu ļepu pa pusei, jo dzīvoju pastāvīgās bailēs un besī neuzdrīkstēties pieņemt spēcīgus spriedumus, spēcīgas(nu tā, ka rauj iekšā) sajūtas, lēmumus, spēcīgas domas, jo varētu ne tā uz mani reaģēt un izraisīt kaut ko, no kā baidos, un tā tālāk. man ir bail, ka es neuzdrīkstēšos piedrāzt ķepu ļepu un pievērsties dzīvei, kurai es varētu visu savu suņa dvēseli atdot, jo vai tad tas nav vienīgais veids, kā likt dzīvei tev pievērsties? nu tas tā, retoriski un abstrakti, vispār šobrīd esmu tāds satraukts.