zintish - September 12th, 2016

Preiļos, piemēram, uz nakti vnk izslēdz visu ielu apgaismojumu (centrālais luksafors gan strādā). kad tu cilvēks naktī izlien uz autobusu (uz Rīgu sabiedriski te var nokļūt tik 5 dienā, 5 no rīta un 3 naktī), pirmais, ko redzi, ir zvaigznes. daudz zvaigžņu. tik tuvumā dzirdamās dzērušu tēviņu klaigas nosit jabkuru vēlmi stargreizot.
iesākuma plāns bija braukt uz Rīgu tajos 5-os pirmdienas vakarā, bet nolēmu uzdāvināt sev vienu brīvdienu, tā nu ceļā esmu tagad.
autobuss uz Rīgu visai pilns, neņemot (tieši ņemot?) vērā nakts stundu.
telefons gan tūlīt teiks čau, savādāk varētu mobilās spēlītes spēlēt. žēl, ārējo baču neiedomājos paņemt.
biju paciemoties pie radiem, nosvinēt vecmāmiņas dzimšanas dienu un palūkoties, kā visi lēnām mirst (var būt skan skumji, var būt melni, bet kā nu ir, tā ir...)
saredzējos arī ar kopš bērnības nesatiktiem radiem, kuri tagad dzīvo lielajos lokos. viena ar vecmāmiņas māsām bija precējusies ar true krievu sādžā augušu vīru. viņas meita, studējot krievijā, sapazinās ar hoholu (superonka, btw) un tānu viņi tagad dzīvo lokos (žēl, šo nezināju, kad turp braucu uz sacenēm), manām 3. pakāpes māsīcām ir ģimenes un bērni un vecākā jau grasās kļūt par vecmāmiņu. bija ļoti izbrīnijusies, ka es bez ģimenes.
Preiļos fascinē tas, ka, ar visu viņu mazkustīgumu (knapi staigā, knapi kust), ir ne tikai perfekti uzturēts dārzs un māja, bet arī uzblieztas megapusdienas.
tomēr skumji.
vakarā gāju gulēt, dalot istabu ar mirušu cilvēku fotografijām un odu

Līvāni izskatās stilīgi
...
kad tiks izgudroti mobilie, kuri lādēsies no cilvēka enerģijas, tos lietojot?!

tādās dienās, kā šī, var ilgi sēdēt pie atvērta loga, nebīstoties vēsuma, un skatīties uz viegli aizmiglotu mežu
maigs, mīļš, pūkains rudens (ir šodien)

par spīti visām manām ņemtnēm par sabiedrisko transpotu uz šo stūri, es tomēr jūtos laimīga par iespēju dzīvot mājā, no kuras pa logu ir vērojams mežs

8-os jau kļūst tumšs
vasara beigusies